1.sērija Agrāk piecas draudzenes - Alisona, Arija, Spensere, Emīlija un Hanna bija nešķiramas. Bet tad Alisona noslēpumainos, joprojām nenoskaidrotos apstākļos pazuda. Pēdējais, ko meitenes atceras viņu sakām ir tas, ka draudzenēm jādalās savos noslēpumos, tie viņas satuvinot.
Ir pagājis gads. Alisonai tagad būtu sešpadsmit, taču par viņu joprojām nav nekādu ziņu. Draudzenes jau uzskata Alisonu par mirušu. Bet, kas attiecas uz kopīgiem noslēpumiem - tie noteikti nav meitenes satuvinājuši - viņas zaudējušas kontaktu viena ar otru.
...

"Spēks ir atzīt savu esamību šajā pasaulē visā krāšņumā. Proti, skaidri skatīties acīs savai vientulībai, skatīties acīs savai mirstībai, savām ilgām pēc mīlestības. Skatīties acīs savam vājumam, savai nespēcībai. Un, ja cilvēks šīs savas vientulības un nespēcības priekšā spēj nenoslēgt sirdi, bet būt atvērts un mīlošs - tas ir lielākais spēks."

Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes locekle Elita Kreislere, Santa, 2010. gada jūnijs, Nr. 6/216 ...

Bija rīts, kad Dievs nostājās savu divpadsmit bērnu priekšā, lai katru no tiem apveltītu ar cilvēku dzīves sēklu. Viens pēc otra bērni izgāja priekšā, uzklausīja Tēvu un saņēma sev lemto velti.

Dieva vārdi Aunam:
„Tev, Auns, es dodu savu sēklu pirmajam, un tev pieder gods to iesēt. Tu varēsi sēt un sēt, un sēklas tev nepietrūks nekad. Tā vairosies tavās rokās un prasīsies iesēta tapt. Taču tev nebūs lemts ieraudzīt, kā uzdīgst un izaug stāds, jo tev nebūs laika, tev būs jāsēj. Tu būsi pirmais, kas cilvēkiem nesīs manas idejas. Nav tava daļa šīs idejas pētīt un uzturēt. Tava dzīve - tā ir darbība, un vienīgā darbība, kuru no tevis gaidu, ir sava radošā potenciāla nerimtīga un nesavtīga atdošana pasaulei. Par tavu labo darbu es dodu tev neizsīkstošu savas vērtības apziņu!"

...

Šodien aprit 100 gadi kopš kuģis Titāniks devās savā pirmajā un vienīgajā braucienā.

Savā pirmajā un pēdējā braucienā no Sauthemptonas uz Ņujorku 1912. gada naktī no 14. uz 15. aprīli, „Titāniks" sadūrās ar aisbergu un nogrima 800 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Ņūfaundlendas salas. „Titāniks" bija ārkārtīgi grezns. Tas bija ar peldbaseiniem, luksusa saloniem, mūzikas hallēm, vasaras un ziemas dārziem, skrituļslidu laukumiem, privātiem pastaigu laukumiem, turku pirtīm, restorāniem utt. Izejot no ostas tas gandrīz sadūrās ar amerikāņu laineri „Newyork". Pa ceļam „Titāniks" Šerbūrā un Kvinstonā uzņēma pasažierus un pasta sūtījumus. Katastrofā bojāgājušo skaits, pēc dažādiem informācijas avotiem, sasniedza 1400 - 1517 (uz kuģa pavisam bija 2200 cilvēku). Apdrošināšanas kompānijas katastrofas upuru tuviniekiem izmaksāja vairāk nekā 14 miljonus sterilu mārciņu - tajos laikos astronomisku summu. „Titānika" bojāejas visās enciklopēdijās un vēstures mācību grāmatās minēta kā viena no lielākajām 20. gadsimta kuģu katastrofām. Pēc četrām dienām angļu avīzes publicēja valdības paziņojumu: „Cilvēces vēsturē nepieredzēta nelaime notikusi Atlantijas okeānā. Kompānijas „White Star Lines" tvaikonis savā pirmajā braucienā gājis bojā pie Rosa raga, un pēc pēdējām ziņām ir drošs pamats domāt, ka 2200 pasažieriem un komandas locekļiem izglābti 700." Viens no aculieciniekiem Bisli kuģa bojāeju apraksta šādi: „Bija ap vieniem naktī. Bija pavisam skaidra debess, tā piebārstīta ar zvaigznēm, spīdēja mēness. Jūra palika mierīga kā dīķis. Nakts bija burvīga, bet auksta. No tālienes „Titāniks", izceļoties uz skaidrā debesu fona, šķita milzīgs, visi iluminatori un laistījās spilgtā gaismā, un nevarēja iedomāties, ka ir noticis kaut kas slikts, ja nebūtu pamanāms, ka ūdens sniedzas līdz apakšējai iluminatoru rindai. Apmēram plkst. 2:05 naktī mēs pamanījām, ka kuģa priekšgala slīpums ātri palielinās, komandtiltiņš pilnībā nogrimst ūdenī un kuģa pakaļgals lēnām ceļas vertikāli augšā, gaisma salonos pēkšņi pazuda. Pēc mirkļa atskanēja tāda dārdoņa, kuru varēja dzirdēt jūdzēm tālu. Mašīnkatli un mehānismi izkustējās no savām vietām. Mums par lielu pārsteigumu kuģis palika stāvot vertikāli apmēram piecas minūtes, un „Titāniks" atgādināja milzīgu 45 metrus augstu torni. Tad mēs izdzirdējām visšausmīgāko kaucienu, kādu jebkad uztvērušas cilvēka ausis - tie bija mūsu līdzcilvēku kliedzieni, kas cīnījās ar nāvi ledainajā ūdenī un sauca pēc palīdzības, kuru mēs nevarējām sniegt, jo mūsu laiva jau bija piepildīta." Laineri pirms liktenīgā brauciena reklamēja kā pašu lielāko, ātrāko un drošāko kuģi pasaulē, kurš praktiski neesot nogremdējams. Diemžēl īstenība izrādījās pretēja. 1912. gada 30. jūlijā Anglijas tiesa pieņēma oficiālu secinājumu: kuģis gājis bojā sadursmē ar aisbergu, to izsaucis pārmērīgi lielais braukšanas ātrums. Vainu uzvēla kapteinim Smitam, kaut gan uz kuģa atradās kompānijas „White Star Lines" prezidents Brūss Ismeiss, kas nemitīgi pieprasīja braukt ar maksimālo ātrumu, lai uzstādītu ātruma rekordu un iegūtu „Zilo lentu", netika pieminētas kuģa konstrukcijas nepilnības. Sadursme ar aisbergu notika plkst. 23:40 Atlantijas okeānā 41,46' ziemeļu platumā un 50,14 rietumu garumā. Sadursmes rezultātā „Titāniks" bija dabūjis caurumu 100 metru garumā. 2:05 naktī no lainera tika nolaista pēdējā laiva, bet uz kuģa vēl palika gandrīz 1600 cilvēku. Tieši 2:20 „Titāniks" nogrima dzelmē. Tā SOS signālus uztvēra vācu tvaikonis „Frankfurt", Kanādas tvaikonis „Templ", angļu tvaikonis „Virginija" un Krievijas-Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības tvaikonis „Birm". Palīdzība ieradās pēc divām stundām, un izglābt izdevās tikai 705 cilvēkus. 1985. gada 1. septembrī trīs zemūdens ekspedīcijas dalībnieki Roberta Balarda vadībā batiskafā Alvīne nolaidās vairāk nekā četru kilometru dziļumā un pirmo reizi 73 gadu laikā pēc katastrofas jūras dibenā ieraudzīja uz pusēm pārlūzušo „Titānika" korpusu. Taču tā izpēte ne tikai neļāva noskaidrot vairākus noslēpumainus apstākļus gigantiskā lainera bojāejā, bet arī uzdeva virkni jaunu mīklu.
...

Anna Brigadere, darbodamās literatūrā no 1893. līdz 1933. gadam, devusi darbus dramaturģijā, prozā un lirikā. Viņas literarā mantojuma nozīmīgāko daļu sastāda galvenokārt pasaku lugas un autobiografiskā triloģija.

Dzīve un daiļrades ceļš
Anna Brigadere dzimusi 1861. gada 1. oktobrī (v. st. 19. septembrī) KalnJāņaamuižas pagasta Baļļu mājās. Viņas tēvs Krišjānis cēlies no saimnieku ģimenes.Mazajai Annai tēvs ir mīļākais cilvēks un liela autoritate. Anna agri izbauda kalpa bērna grūto dzīvi, bet nemācās uztvert to kā socialu netaisnību.Tēva un daudz lasītās bībeles iespaidota, viņa jau bērnībā kļūst dziļi reliģioza.Ietekmē arī tēva čaklums, darba mīlestība.Anna Brigaderes māte Līze ir mežsarga meita, liela dziesmu, pasaku, teiku un nostāstu zinātāja. Mazā Annele viņā kāri klausās, iemantodama interesi par tautas gara mantām. Rakstnieces pirmās spilgtākās atmiņas saistās ar tēvatēva mājām Kalnamuižas Iļēniem, kur vecāki salīgst, kad viņai četri gadi. Iļēnos Annele nodzīvo līdz deviņu gadu vecumam. Te sākas viņas pirmās gada gaitas. Atmiņas par šo laiku rakstniece attēlojusi autobiogrāfiskās triloģijas pirmajā daļā. Agri ielauzījusies grāmatā, viņa lasa visu, kas pagadās. Kad Annelei vienpadsmit gadu, viņa sāk mācīties Kalnamuižas pagastskolā. Nākošajā vasarā viņa iestājas Auces skolā, kur mācās ar lielu centību un aizrautību, drīz vien izvirzīdamās par labāko skolnieci. 1874. gadā mirst A. Brigaderes tēvs. Pēc tēva nāves meitene vēl tikai gadu var iet skolā. Tad materiālie apstākļi spiež no tās izstāties. Viņai jāapgūst amats, lai varētu pati sev nopelnīt maizi.A. Brigadere dodas uz Jelgavu pie māsas, kas pelnās ar šūšanu. Arī Annele mācās šūt .Jelgavā strādādama, viņa labi iepazīst pilsētas dažādas aprindas. 1877. gadā māsa apprecas ar sīktirgotāju un pārceļas uz Ventspili. Anna dodas viņai līdzi un dienu strādā māsas veikalā, bet vakaros neatlaidīgi m ācās. Gan ņemdama privātstundas, gan pašmācības ceļā apgūdama valodas un citas zināšanas , viņa nopietni gatavojas skolotājas eksameniem Sadraudzējusies ar kādu turīgu ģimeni , viņa izmanto tās biblioteku, tā iepazīdamās ar vācu klasiķu - Gētes, Šillera u. c. darbiem, kā arī Šekspīra dramaturģiju. Tuvi rakstnieki A. Brigaderei ir Ibsens un Bjernsons. No krievu rakstniekiem viņas uzmanību visvairāk saista Ļ. Tolstojs ar romāna "Anna Karēņina" pirmo daļu, kas A. Brigaderei kļūst par vienu no mīļākajām grāmatām. 1879. gadā A. Brigadere dodas uz rīgu pie brāļa Jāņa kas ir ārdevējs kādā lielākā veikalā. Vinņa turpina mācīties šūt, bet, kad brālim izdodas atvērt pašam nelielu pārtikas preču tirgotavu, palīdz tirgoties. Kad veikals izput, a. Brigadere pelnās ar šūšanu.atgriezusies rīgā, A. Brigadere iestājas reinšes augstākās sieviešu skolas pedagoģiskajā klasē, kuru pēc gada beidz, iegūdama mājskolotājas diplomu, un turpmāk kādu laiku strādā šajā specialitātē. 90. gadu sākumā A. Brigadere sāk nodoties rakstniecībai. Viņaspirmais literārais mēģinājums ir kādas operas librets, kas paliek nepabeikts un tikai mūža beigās pārstrādāts lugā "Pastaris' (1931.). 1893. gadā A. Brigadere saraksta stāstu "Slimnīcā". 1896. gadā tas iespiests altijas Vēstneša" 290. nimmurā. Kā rakstniece A. Brigadere gūst ievērību jau 90. gadu beigās, kad publicēti vairāki vīnās stāsti: "Vecā Karlīne" (1897.), "Līcija Dunkere" (1898.), "Pīpes galviņa" (1899.) u. c., bet patiesu popularitāti izpelnās ar 1903.gadā sarakstīto pasaku lugu "Sprīdītis", kas kļūst par vienu no visbiežāk izrādītajām latviešu lugām. Gadsimta sākumā A. Brigadere nopietāk pievēršas lirikai.Viņas dzejas tematika ir sieveites jūtu pasaule, daba, bērnības atmiņas. Brigitas lirika vājāka par viņas stāstiem un lugām.A. Brigitas lirika iznākusi krājumos "Dzejas" (1913.) un "Paisums" (1922.). Īsi pirms 1905. gada revolūcijasA. Brigdere darbojas progrēsīvajā atturibas biedrībā "Auseklis" par dāmu komitejas priekšnieci. Pašu 1905. gada revolīciju pareizi izprast viņa nespēj. 1906. gadā sarakstītajā lugā "Ausmā" viņa noķengā revolucionaros cīnītājus, parādīdama tos kā dēkaiņus. Pirmā pasaules kara gados Brigadere dzīvo Maskavā un rīgā. Šajā laikā viņa saraksta daudz tēlojumus un dzejoļus, kuros atspoguļojas kara laika iespaidi.1920. gadā Brigaderes tēlojumi par pirmo pasaules karu, vācu okupācijas laiku iznāk krājumā "Dzels dūre". Kopš 1922. gada rakstniece vasaru dzīvo Tērvetē savāslauku mājās "Sprīdīši". Te vīnā raksta savulabāko prozas sacerējumu - autobiogrāfisko triloģiju (1926.-1932.) un vairākus citus darbus. Buržuāziskajās Latvijas laikāBrigadere sarakstījusi arī daudzas ludas - "Ilgas' (1920.), "Maija un Paija" (1922.), "Heyeras mantojums" (1924.), "Sievu kari ar Belcebiru" (1925.) u. c. 1933. gada 24. jūnijā A. Brigadere sprīdīšos mirst.rakstniece apbedīta Rīgā, Meža kapos.

...