Ķeizars Francis Jozefs kārtības un likumības simbols valdīja 68 gadus, un viņa sieva - skaistā, visu mīlētā Elizabete (Sisī). Sisī bija romantiskuma iemiesojums, viena no slavenākajām Austroungārijas valdniecēm, kas spēja panākt vienkāršās tautas lielu atbalstu ķeizariskajam namam. Tas bija 19. gs vidus, kad Eiropā plosījās revolūcijas un tikko bija apspiesta ungāru sacelšanās. Ungāri tolaik bija vienīgā tauta, kas sacelšanās rezultātā kaut nedaudz pietuvinājās savai politiskajai autonomijai. Ar ieročiem rokās pilnīgu Ungārijas neatkarību iegūt gan neizdevās (lielā mērā "pateicoties" krievu armijai un "Eiropas žandarmam" Krievijas caram Nikolajam I), toties mierīgā, konstitucionālā ceļā tika panākts, ka uz līdzīgiem pamatiem Austrija un Ungārija apvienojas zem Hābsburgu ķeizariskās varas, veidojot Austroungāriju. Kad pie Elizabetes vecākās māsas precībās ieradās pats Hābsburgu ķeizars Francis Jozefs, viņš no pirmā skatiena iemīlējās Elizabetē un bildināja viņu. Meitenei tad bija tikai 16 gadu. Viņi apprecējās. Būdama valdniece, viņa atļāvās sev tīkamas izpriecas. Bieži Elizabete bija redzama zirga mugurā, viņa kļuva par slavenāko medību sporta jātnieci Eiropā. Viņai patika ceļot - grezni kuģi to aizvizināja uz dienvidu zemēm - Itāliju, Grieķiju. Viņa iemācījās sengrieķu valodu, iepazina antīko vēsturi, kultūru, mitoloģiju, mākslu. Kronēta par Ungārijas ķeizarieni, viņa simpatizēja temperamentīgajiem ungāriem un viņu brīvības alkām, apguva viņu valodu un katru gadu pāris mēnešus uzturējās Ungārijā. Garo matu (līdz papēžiem) sakārtošana ik dienu prasījusi 2 līdz 3 stundas.
Sisi piedzimst Minhenē 1837. gada 24. decembrī Ziemassvētku svētdienā. Pati mēdz sacīt - es esmu svētdienas un saules bērns. Kuplajā astoņu bērnu ģimenē Sisi ir trešais bērns. Kaut bērnība ir gaiša un bezrūpīga Bavārijas laukos un mīlīgajā Posienhofenā, liktenīgā tikšanās 15 gadu vecumā ar brālēnu un jau kronēto Austrijas ķeizaru Franci Jozefu pārvērš dzīvespriecīgās, daiļas un jūtīgās Elizabetes mūžu ārējā dievinātā spozmē, bet iekšēji bailēs, noliegumā un nebeidzamās dvēseles ciešanās.
Pēc varenās laulību ceremonijas 1854. gada 24.aprīlī, jaunā ķeizariene nonāk stingrās vīramātes uzraudzībā un bardzībā. Viņai liedz tikties un audzināt savus bērnus - divas meitas un gaidīto kroņprinci Rūdolfu. Pēc bērnu piedzimšanas Elizabete uzzied visā savas sievišķības krāšņumā - slaidais augums ar ārkārtīgi tievo vidukli, brīnišķīgie mati, medus krāsas acis, sievišķīgās krūtis, grācija un noslēpumainība - tas nespēja atstāt vienaldzīgu. Bet iekšējās sāpes padara viņu slimīgu, moka mazasinība, kāju tūska, nespēks. Tā sākas bēgšanas laiks visa mūža garumā. Svešas zemes, jūras, kaijas, vētras, kalni, auļi zirga mugurā, nebeidzams izaicinājums grūtībām, slimnieku kopšana kara laikā, garīgi slimo apmeklējumi, labdarība - tā ir īstā ķeizarienes dzīve. Viņu nomāc stīvā etiķete, visur klāt esošā pūļa uzmācība, varmācība.
Pateicoties uzticamajai ungārietei Idai, par otrām mājam kļūst Ungārija - te saule augstāka un dvēsele svabadāka. Budas pakalni, Donava, Godollo pils, sirds draugs grāfs Andrāši, mīlestība uz šo brīvību mīlošo tautu - vēl viena būtiska lappuse ķeizarienes un otrreiz, 1867. gadā, kronētās Ungārijas karalienes dzīvē. Šis laiks dāvā izlīgumu starp Austriju un Ungāriju, bet mīļotajai karalienei ceturto bērnu, kuru izdodas nosargāt un audzināt pašai. Bet liktenis nežēlo - mirst vīramāte Sofija, bet Elizabete neieņem viņas vietu. Turpinās klejojumi, zirgu auļi, raizes sagādā dēla jūtīgums, jaunākās meitas noliegums un aizvainojums. Dēls Rūdolfs agri apprecas, bet viļas laulībā, kas noved pie pašnāvības Maierlingā 1888. gada 30. janvārī Elizabete vairs nenovelk sēru drānas.
Ķeizariene Korfu salā uzceļ māju un pieminekli mīļajam dzejniekam Heiriham Heinem. Kad viņai uzdāvina greznu vilciena vagonu, kuru var piekabināt jebkuram vilcienam, viņas ceļi vairs nav izsekojami. Dvēseles veldzei palīdz Heines, Šandora Petēfi un pašas rakstītā dzeja, mūzika.
Pēdējā lielā publiskā parādīšanās 1896. gadā Budapeštā, Ungārijas varenajās tūkstošgades svinībās. Mīļā karaliene visa melnā - pērles, vēdeklis, mežģīnes slēpj bālo sāpju vaigu.
1898. gada siltajā rudenī negaidīti piepildās ķeizarienes vēlēšanās nomirt uz jūras nevienu netraucējot. Un vārdus - es aiziešu kā dūmi un mana dvēsele aizlidos pa maziņu caurumiņu sirdī - īsteno savādnieks itālis Luidži Lukeno, nodurot Elizabeti, kad viņa dodas izbraukumā pa Lēmana ezeru. Sisi atdusas Vīnē, varenajās Hābsburgu kapenēs, līdzās vīram Francim Jozefam un dēlam Rūdolfam.