Kāmēr es esmu vēl pilna ar emocijām, gribu pastāstīt par nupat izlasīto grāmatu "Bikini".

Es patiesi apriju šo 524. lapaspušu biezo darbu pāris dienās. Esmu gan pārliecināta, ja grāmatas autore būtu bijusi sieviete, tad tā līdzinātos salkanam pelnrušķītes tipa darbam. Bet par laimi autors ir vīrietis- pietam molekulārbiologs, informātikas un ķīmijas doktors Janušs Leons Višņevskis. Un viņš neraksta par informātiku, ķimiju vai bioloģiju, bet par mīlestību tās visdažādākajās izpausmēs- pret vietu, līdzcilvēkiem, vecākiem, starp vīrieti un sievieti, pret kaķi, pret ēbreju zēnu, pret dēli, kas palicis pāri no mājām.... Un viņš "bliež" pa viss vājākajām vietām.

Autors nav nodarbojies ar pārlieku dramatizešanu un faktu naturalizēšanu atstājot vietu katra paša lasītāja vēlmei un zināšanām šo darbu izjust un izsāpēt kopā ar galveno varoni Annu- jaunu vācu meitni ar fotoaparātu. Laiks-1945. gada februāris. Vieta- Vācija , Drēzdene. Viss sākās ar laiku, kad Drēzdene tika padarīta par elli zemes virsū - angļu un amerikāņu bumvedēji iznīcināja pilsētu kur neatradās militāri objekti, bet gan parsvarā sievietes, bērni, sirmgalvji, bēgļi, karagūstekņi....... Tika iznīcinati kultūrvēsturiski objekti un vairāk kā 200 ļoti nozīmīgas gleznas. Pilsēta tika pārvērsta par milzīgu uguns putekļusūcēju, kas burtiski sevī visu iesūca....... Bet autors par to neraksta. Viņš raksta par to kā pilnīgi sveši cilvēki nāves bailēs var atzīties viens otram mīlestībā. Viņš raksta par ieplīsušu trauku ar ķiršiem , kas tiek nests paslēptajam ēbreju zēnam, par to ka mājas vietā ir tikai čupa no kuras ir palicis tikai viens vienīgs dēlis un tas pats jāsadedzina, lai sasildītos. Autors izvēlējies interesantu taktiku , lai uzburtu savu stāstu, rakstot trīs plaknēs- tekošais laiks, atgriešanās aizgājušajos mirkļos un dokomentāli fakti, kas rada skaidru priekštatu par tā laika valdošās iekārtas traģisko garšu- par Hitlera fanātiskajām iedomām, vēstures gaitas iezīmēm un faktiem. Kā jebkurā grāmatā par mīlestību, ir jābūt princim baltā zirgā. Bet šoreiz tas nav princis, bet gan žurnālists un zirga vietā ir preses karte. Un mīlestība ir divu līdzcilvēku mīlestība. Viņš izrauj jauno meiteni no elles un aizved uz Amēriku. (Tikšu gan godīgi- šis moments man šķita nedaudz neticams, ka vāciete tik viegli nokļuva ASV, bet lai nu tā būtu. )Meitenes fotogrāfijas paver iespējas laikrakstā "New York Times" . Un sākās jauna dzīve, bet cik gan ir viegli dzīvot ar to, kas ir pieredzēts?

Brīžam gan autors mani spēja nokaitināt ar savu fantāziju par sievietes attieksmi pret savu kailumu. Bet, var jau būt, kad laikā, kad nekas nav tabu, kad viss ir viena liela gaļas mašīna, izzūd meitenīgais kautrīgus par savu augumu. Bet neskatoties uz to, autors man lika dusmoties, lika sajust smeldzi līdz kaulam un pat raudāt. (Lai gan PMS arī darijis savu. )

Un te nu droši vien rodās jautājums- kāds gan sakars ir ar bikīni. Ar bikīni te nav nekāda sakara, bet ar Bikīnī gan. Māršala salas, Bikīnī atols. Tā ir vieta kuru ASV  no 1946. gada līdz 1958. izmantoja par kodolizmēģinājuma poligonu. Tā bija paradīze zemes virsū. Autors ar varones Annas acīm liek šo vietu iemīlēt, sadraudzēties ar vietējo zēnu kurš mācija just viļņus, un ķert zivis, tirkīza zilo ūdeni, sauli, smiltis...... Un tad, kad ir sajusta šī paradīze- belziens pakrūtē! Bruņoti karavīri "palūdz " uz "kādu laiku" pamest šo vietu. Tikai tāpēc, ka šī tauta, kas dzīvo nelielajā paradīzē ,pēc ASV domām ir pati nenozīmīgākā tauta pasaulē. Janušs savai varonei liek piedzīvot velreiz to, kā pazaudēt mājas. Ne tikai sirds mieru, ko ieguvusi nelielajā paradīzē, bet arī mīlestību pret vīrieti, kas vienā mirklī no mīlama cilvēka kļūst par briesmoni, jo liela daļa atbildības par Bikīnī notiekošo gulstās uz viņa pleciem. Smagākais ir tas, ka viņam tas liekas, kas fantastisks- šis pirmais kodolsprādziens.

"Vai tu zini, ko nozīmē zaudēt māju? Ielu, maiznīcu uz stūra? Vai vari iedomāties, kā tas ir - atskatīties un ieraudzīt , ka no tavas mājas palicis dēlis? Tikai viens dēlis! Vai vari iedomāties, kā cilvēks jūtās, ja arī šis dēlis ir jāsadedzina, lai sasildītos? Kā ir tad , kad nezin kur ir tava veta? Kur rītdien noliksi galvu? Vai tu to zini? Vai zini, kas ir karš?........"

Grāmata ir par mīlestību, talantu, naidu, draudzību, par sāpēm un spēju atrast atkal sevī vietu priekam.

Lubeņu tipa grāmatu cienītājām varētu šī grāmata neuzrunāt. Bet šeit ir emociju buķete. Sižets nav no vieglajiem, bet viegli lasāma valoda.

Man patika un plānoju grāmatu veikalu plauktos uzmeklēt šī paša autora romānu "Vientulība timeklī".

P.S. Divdesmitā gadsimta vidū populārāki kļuva divdaļīgie peldkostīmu modeļi: masīvs krūšturis un pagari šorti vai kupli svārciņi. Atkailināt augšstilbus un vēderu nebija piedienīgi, tāpēc par skandalozu kļuva 1946. gadā demonstrētais peldkostīms - tas bija tik mazs, ka izpelnījās iesauku “Atoms”. Tas bija arī laiks, kad Klusā okeāna Bikini atolā ASV izmēģināja atombumbu. Abi šie notikumi bija tik šokējoši, ka jauno, nepieklājīgi mazo peldkostīmu nosauca par “Bikini”.  (https://woman.delfi.lv/fashion_and_beauty/fashion_style/article.php?id=11492444)