Virdžīnija Vulfa (angļu: Virginia Woolf, dzimusi Stīvensa, 1882. gada 25. janvārī, mirusi 1941. gada 28. martā) bija angļu rakstniece, nozīmīga 20. gadsimta modernisma autore. Viņas pazīstamākie darbi ir romāni "Deloveja kundze" (Mrs. Dalloway, 1925), "Orlando" (1928), "Uz bāku" (To the Lighthouse, 1927), eseja "Sava istaba" (A Room of One's Own, 1929); visi šie darbi publicēti arī latviešu valodā.
Virdžīnija Vulfa ir viena no apziņas plūsmas tehnikas ieviesējām.
Agrā dzīve]Virdžīnija Vulfa piedzima kā Adelaina Virdžīnija Stīvensa Londonā, 1882. gadā. Viņas tēvs, Sers Leslijs Stīvenss, bija pazīstams autors, kritiķis un alpīnists[1]. Viņas māte, Džūlija Prinsepa Stīvensa (dzimusi Džeksona, 1846-1895), piedzima Indijā un vēlāk pārvācās uz Angliju, kur viņa strādāja par modeli gleznotājiem. Jauno Virdžīniju izglītoja viņas vecāki. Tā kā abi bija iepriekš precējušies un kļuvuši par atraitņiem, ģimenes mājā bieži uzturējās bērni no viņu iepriekšējām laulībām.
Liela ietekme Vulfas bērnības attīstībā bija viņas tēva sakariem ar literatūras augstākajām aprindām, kas nodrošināja ģimenes mājā milzīgu bibliotēku, no kuras Virdžīnija un viņas māsa Vanesa tika skolotas angļu klasiskajā literatūrā. Savukārt viņu brāļi ieguva formālu izglītību.
Viņas mātes pēkšņā nāve 1895. gadā, kad Virdžīnijai bija 13 gadu, un drīzā pusmāsas Stellas nāve pēc 2 gadiem noveda pie pirmā no vairākiem meitenes nervu sabrukumiem. Viņas tēva nāve 1904. gadā izraisīja vislielāko sabrukumu, un neilgi pēc tam viņa tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā
Vairāki modernie eksperti (ieskaitot viņas māsas dēlu, biogrāfu Kventinu Bellu) Vulfas biežos depresijas un sabrukuma periodus vaino pie meitenes brāļu nodarītajiem seksuālājiem pāridarījumiem, kurus viņa un māsa Vanessa pārcieta bērnībā.
Visu mūžu Vulfu nomocīja krasas garastāvokļa maiņas. Lai gan šī nestabilitāte ļoti ietekmēja viņas uzvedību un sociālo dzīvi, viņas literārās iemaņas no tās necieta. Pēc nāves Virdžīnijai diagnosticēja maniakālo depresiju, slimību, kas paspilgtināja viņas darbus, attiecības un dzīvi, un beigu beigās noveda pie pašnāvības.
Pašnāvība Pabeigusi strādāt pie manuskripta pēc nāves publicētajam romānam "Starp Cēlieniem" (Between The Acts), Virdžīnija atkal sasirga ar depresiju. Otrā pasaules kara sākums, viņas Londonas mājas izpostīšana bombardēšanas rezultātā un nelabvēlīgās atsauksmes par izdoto biogrāfiju viņas nelaiķa draugam Rodžeram Frajam pasliktināja viņas stāvokli līdz stadijai, kad viņa vairs nevarēja rakstīt.
1941. gada 28. martā Vulfa izdarīja pašnāvību. Viņa piepildīja sava mēteļa kabatas ar akmeņiem un iesoļoja Ūzas upē un noslīcinājās. Viņas mirstīgās atliekas atrada pēc nepilna mēneša, 18. aprīlī, kad tās tika apglabāts rakstnieces mājas dārzā.
Romāns ''Deloveja kundze''
Romānā aprakstīta kādas 1923. gada jūnija dienas norises Londonā. Klarisa Deloveja, savulaik pievilcīga, bet nu visai pelēka būtne, gatavojas rīkot viesības. Viņas vīrs Ričards Delovejs apmeklē lēdiju Bratoni. Deloveju meita Elizabete dzer tēju. Pēc piecu gadu prombūtnes no Indijas atgriežas Pīters Volšs, kurš savulaik bija iemīlējies Klarisā. Arī citas romānā mītošās personas nododas tikpat ikdienišķām nodarbēm, vienīgi mazliet jukušais Septimuss Smits, kuram Pirmais pasaules karš iedvesis nepārvaramu riebumu pret cilvēkiem, klīst pa Londonu, cīnās ar dakteriem, sarunājas ar savu atmiņu rēgiem, kamēr beigās izdara pašnāvību. Romāns atgādina sarežģītu ornamentu, ko veido nejaušas ļaužu sastapšanās vienas dienas laikā - līdz ar ekskursijām tuvākā vai tālākā pagātnē - un viņu izjūtu fiksējumi.
