Nu jau 3. gadsimtu, populārais Šarlotes Brontē romāns pārsteidz un neļauj sevi aizmirst ar n-to ekranizāciju, vai tomēr restaurāciju?... Man šī filma bija kas pavisam jauns un svaigs, tā kā iepriekšējā pieredze romāna ekranizācijās ir bijusi visai niecīga. Jaunā „Džeina Eira” mani pārsteidza, jo vairāk gaidīju neparastu vizuālo noformējumu, bet saņēmu sirdi plosošu aktiersniegumu, kas filmā sīvi sacenšas ar drūmo un noslēpumaino noskaņu. Tiesa gan, filmā novērojamais pelēcīgums un drēgnums saskan ar Anglijas dabu un klimatu, tomēr ir jūtams arī režisora pirksts- apkārtējās vides attēlojums pastiprina galveno varoņu iekšējās ciešanas un emociju pasauli. Mani uzrunāja arī dzejiskā valoda un spilgtie izteiksmes līdzekļi, par kuriem, pirmkārt, jāpateicas Š. Brontē un tad- arī aktieriem, kuri tos tik veiksmīgi ir spējuši atainot, un, protams, režisoram, kurš restaurējot romāna sižetu, skatītājiem ir sniedzis ārkārtīgi baudāmu un svaigu „Džeinas Eiras” interpretāciju.
Tā kā sižets un visas romānā aplūkotās tēmas ir bijušas gari un plaši iztirzātas daudzajās iepriekšējās filmās, manuprāt, sievietes ceļš uz patstāvību un alkas pēc brīvības arī šobrīd ir visai aktuāls temats. Šeit jāpiemin Mias Vasikovskas pārliecinošais sniegums. Viņa ne tikai ticami tēlo „neparasto putnu”, kura šķietamā pelēcība atklāj vienreizējas melodijas, šajā gadījumā- skaidru un pagātnes sāpju nesamaitātu, pat skaistu, mīlestības alkstošu dvēseli, bet arī ,savā ziņā, mūsdienu feminisma ideju cienīgu reprezentētāju. Dž. Eira jau pirmajā sastapšanās reizē(viņa tiek pieņemta darbā kā guvernante) ar mājas saimnieku Edvardu Ročesteru(Maikls Fassbenders) uzsver savu patstāvību un neatkarību no vīrieša, cenšas distancēties un neiekļūt ciešā kontaktā sarunā par „savu bēdu stāstu”, kura viņai neesot, kautgan ikviens lasītājs/ skatītājs lieliski apzinās, ka tie tomēr ir visprecīzākie raksturotājvārdi Džeinas Eiras līdzšinējai, neapskaužamajai dzīvei.
Džeinai neizdodas saglabāt savu atturīgumu un viņa iemīlās Ročesterā. Jāuzsver, ka Ročesters nav nekāds pavedējs, viņu jaunā guvernante ieinteresējusi jau pašā sākumā un ar laiku abu jūtas kļūst abpusējas. Jāatzīst, ka mājas saimnieks ir vairāk pieķēries (un ieķēries), nekā viņa jūtu objekts, par ko liecina Džeinas bēgšana- pat mīlestības dēļ viņa nespēj apspiest savu pašlepnumu un vēlmi pieredzēt un iepazīt dzīvi, pasauli. Tomēr Džeina cieš un M. Vasikovska mani par to pārliecināja, bez jebkādām nepilnībām vai šaubām.
Pateiktos režisoram, ja būtu iespēja, par klasiskās skaistules ne- izvēli titullomai, jo tieši tādēļ tā izceļas ar savu neparastumu un liek koncentrēties uz filmu, brīnišķīgajiem aktieriem, tēliem un to iekšējām izjūtām kopumā, kā arī Džeinas Eiras apskaužamo personību un turpmāko likteni(jā, arī to). Manā uztverē filma tomēr ir tipisks mīlasstāsts, ņemot vērā tās nobeigumu, tomēr nejau tādēļ filmas pēcgarša saglabājas noturīga un neaizmirstama.
