Man patīk kino, bet man nepatīk īpaši ķidāt filmas un meklēt tajās trūkumus,jo, manuprāt, filmas ir domātas, lai uz tām skatītos kopumā, kā mākslas darbu. Un par šo filmu man gribas izteikties, jo tā ir viena no tām filmām, kuras atstāj spēcīgu emocionālu pēcgaršu.
Sāksim ar nelielu sižeta aprakstu. Filma ir par cilvēkiem, kuri izaugot kļūst par orgānu donoriem. Viņi tiek uzturēti perfektā kārtībā-perfekts režīms, veselīgs uzturs, daudz sporta.Tiek darīts viss, lai viņi uzaugtu veseli.Kad viņiem ir 18, viņi pamet iestādi un gaida, kad varēs sākt savus ziedojumus. Filma koncentrējas uz 3 donoru dzīves ritējumu, parādot kādas emocionālās un ikdienas grūtības viņiem ir jāpārvar.
Sižets plūst uz priekšu, ar laiku atklājot arvien vairāk, ļaujot pieķerties tēliem,daļēji arī pateicoties lieliskajai aktierspēlei no Kerijas Muliganas ("An Education), Keiras Naitlijas ("Atonement") un Endrjū Gārfīlda ("The Social Network"). Filma paķer ļoti daudz emocionālā ziņā, liek apdomāt cilvēku morālās un ētiskās vērtības.Un liela bauda ir mūzikas un vizuālajā ziņā. Atzīmi es nelikšu, bet ieteikšu noskatīties visiem, kas vēlas estētisku baudījumu un emocionālu pārdzīvojumu.
Filma ir interesanta, tikai pēc tās noskatīšanās ir jārēķinās ar kārtīgu devu drūmas, nomācošas sajūtas. Man kaut kā visa tā donoru lieta pati par sevi šķita ļoti drūma. Bet filma kopumā patika un ļoti, ļoti, ļoti jau no Boy A patīk Garfilds :)
Filma ir skumja un pēc tās noskatīšanās vel ilgi paliek iekšēja neizpratne un pārdomas. Vai tiešām cilvēku dzīvības, kuras glābj šie donori, ir svarīgākas par viņu pašu? Viņi tam tika gatavoti, viņi zināja savu misiju, bet tomēr viņus nepameta cerība, ka viņi arī varēs mīlēt un būt kā kopā ar kādu, ka viņiem būs normāla dzīve.
Un citāts pārdomām:
"What I'm not sure about, is if our lives have been so different from the lives of the people we save. We all complete. Maybe none of us really understand what we've lived through, or feel we've had enough time. "
