Rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte ir lasītāju iemīļotu prozas darbu autore, par ko liecina gan 2004. un 2005. gadā saņemtā Lielā lasītāju balva, konkursa „Zvaigznes grāmata 2007" laureātes gods vidusskolēniem veltīto prozas darbu grupā ar „Patrīcijas dienasgrāmatu"; 2009. gadā autore saņēmusi bibliotēku atbalsta fonda balvu akcijā „Lasītākās grāmatas". Cilvēku likteņi rakstnieces prozas darbos ir tikpat daudzveidīgi un krāsās niansēti kā Krustpils novada tautastērps, kādu prot darināt autore.
2008. gadā rakstnieces rokās nonāca kādas sievietes dienasgrāmatas, kas piezīmēs un fotogrāfijās dokumentēja viņas dzīvi 88 gadu garumā. Apjomīgais dzīvesstāsts tika salīdzināts ar arhīvos un laikrakstos atrodamo informāciju un tapa romāns „Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā". Tas ir dramatisks vēstījums par skaistas un talantīgas sievietes dzīvi gandrīz visa 20. gadsimta garumā, ietverot Latvijas brīvvalsts laiku, skaistos radoša darba un mīlestības piesātinātos jaunības gadus Beļģijā, padomju totalitārās sistēmas nežēlīgos līčločus un dzīvi Latvijā pēc Atmodas.

„Kaut Alīna nāca pasaulē nabadzīgā ģimenē, tomēr viņai netrūka ne ārējās pievilcības, ne talanta, ne uzņēmības, lai kļūtu laimīga. Kāpēc tā nenotika?
Kādā latviešu dainā skan lūgums: „Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās"... varbūt Alīna sava avantūristiskā rakstura dēļ neaizgāja pa to celiņu, kur viņai būtu vēlējusi iet Laimes māte. Protams, sava loma bija arī laikmeta nežēlīgumam un nelaimīgai apstākļu sakritībai.
Ja saka: dzīvē tā nemēdz būt, tā raksta tikai romānos, - tad neticiet, jo Alīnas dzīve apliecina pilnīgi pretējo."
Anna Skaidrīte Gailīte

Šo grāmatu sāku lasīt vakar vakarā pirms 22.00 un bez apstājas lasīju 00.30 un grāmata bija izlasīta, bija tik aizraujošo, ka nevarēja apstāties. Mani ļoti aizkustināja šī grāmata, vēl ilgi pēc izlasīšanas nevarēju iemigt, jo domāju par galvenās varones traģisko dzīves gājumu. Bija tik skumji, ka Alīna savu dēliņu redzēja tikai zīdaiņa vecumā, dzīves ceļi viņu aozvedos prom no viņa, Alīna tā arī nomira neko neuzzinājusi par viņa dzīvi, man pat asariņa nobira

Lasot Alīnas dzīves stāstu nepārtraukti jādomā par šo "kā būtu, ja..". Ja viņa būtu apprecējusi to, kuru apsolīja, ja viņa nebūtu aizbraukusi uz Rīgu, ja viņa nebūtu paņēmusi līdzi suvenīr-duncīti, ja viņa būtu klusējusi, ja viņa būtu piekritusi, ja viņa būtu pateikusi par savu bērniņu, ja nebūtu sācies karš.... ja māte būtu vairāk pievērsusies saviem bērniem, ja tēvs nebūtu noslīcis... Bet notiek tā, kā jānotiek. Un dzīve ir jādzīvo tāda, kāda tā ir, un vislabāk - ar smaidu vai vismaz ironiju, gūstot visu iespējamo no piedāvātā, arī tad, ja tas nav nekas spožs. Ir jāizdzīvo. Un ar gaumi. Un tieši tā gribas raksturot Alīnu - kā gaumīgu izdzīvotāju, stipru sievieti, jo ne vienreiz vien lasot, (atkal) sanāk aizdomāties par to, cik cilvēks tomēr ir stiprs un cik daudz viņš var izturēt.

Tas tiešām ir neticami interesants biogrāfisks romāns. Noteikti iesaku izlasīt

Vērtējums:10/10