Tas, kuram ir iepaticies japāņu rakstnieka Haruki Murakami stils, gribēs lasīt šī autora darbus vēl un vēl. Un Murakami to dāsni piedāvā - viņš gandrīz katru gadu laiž klajā kādu jaunu grāmatu. Postmodernā daudzslāņainība, reālā un mistiskā sajaukums, ironijas klātbūtne atgādina Viktora Peļevina darbus, taču Murakami ironija ir labestīgāka, humors - smalkāks, varbūt tāpēc, ka ir vairāk noklusētā, noslēpumainā, zemtekstos izteiktā, kas raksturīgs japāņu mentalitātei.

Romānā „Aitas medīšanas piedzīvojumi", kura darbības laiks ir 20. gs. 70. gadi, lasītājs viegli var identificēties ar galveno varoni. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir vidusmēra pilsonis, kurš pārdzīvo gan šķiršanās sāpes, gan darbā iestājušos rutīnu, gan nespēj atrast savas dzīves jēgu. Otrkārt, tāpēc, ka autors raksta pirmās personas formā, nevienā lappusē nenosaucot varoņa vārdu. Kad lasītājs ir jau identificējies, tikai tad pamazām reālais romāna slānis pārklājas ar mistisko, kurā tiek meklēta kāda sirreāla aita un kurā galvenais varonis spēj sastapties ar sava mirušā drauga rēgu. Depresīvo romāna sākumu kompensē detektīvsižetam raksturīgais turpinājums, kā arī burvīgais, cilvēciskais humors, piemēram, ainā, kad mafijai līdzīgo organizāciju pārstāvošais šoferis atzīstas galvenajam varonim, ka zvana vakaros pa telefonu Dievam un sarunājas ar to. (Tālruņa numurs, pa kuru var sazvanīt Dievu, atklāts netiek.)

Labestīgā ironija un vispārcilvēcisku jautājumu atklāsme Murakami darbos atgādina Kurta Vonnegūta stilu. Šī autora darbus Murakami ir daudz lasījis pusaudža gados. Savukārt romāna „Aitas medīšanas piedzīvojumi" beigās jūtama Remarka „Trīs draugiem" raksturīgā noskaņa - epizodē, kad galvenais varonis aiziet pie Džeja, sava drauga un bāra īpašnieka, un visu par aitas meklēšanu nopelnīto naudu ziedo bāra sponsorēšanai.
Murakami stila savaldzināta, nekavējoties izlasīju iepriekšminētā romāna turpinājumu „Dejo, dejo, dejo", kas ir lasāms arī kā patstāvīgs darbs. Grāmata ir apjomīgāka par iepriekšējo, depresīvāka, vēl vairāk atgādina detektīvromānu, un Murakami arī tajā neatklāj galvenā varoņa vārdu. Toties romāna beigas ir cerīgu noskaņu piepildītas, laimīgākas nekā „Aitas medīšanas piedzīvojumos".

Haruki Murakami darbos var pamanīt autobiogrāfiskas iezīmes, piemēram, viņam pašam ir piederējis džeza bārs, un viņš labi orientējas 60.-70. gadu un klasiskajā mūzikā. Atmetis smēķēšanu, rakstnieks pievērsās skriešanai, ir pat skrējis maratonu. Tas viss atsevišķu detaļu veidā parādās viņa darbos un padara tos, par spīti mistiskajam slānim, visnotaļ reālistiskus un ticamus. Noticiet šim japānim arī jūs! Jūs nevilsieties.

Haruki Murakami. Aitas medīšanas piedzīvojumi. Pirmā daļa.
Grāmatas pēdējais vāks vēsta, ka dievināt Haruki Murakami pieder pie japāņu jaunatnes labā toņa. Nezinu gan, what's labais tonis got to do with it, bet Murakami Aitas medīšanas piedzīvojumi ir kaut kas tāds, ko es vienmēr esmu (pašai nezinot) gribējusi izlasīt. Varbūt arī ir tā, ka šī grāmata ir nonākusi manās rokās īstajā laikā un īstajā vietā. Lai nu kā, esmu sajūsmā. Neesmu vēl izlasījusi līdz galam.

Aitas medīšanas piedzīvojumi stāsta par kādu vīrieti, kuram pēc trīs mēnešiem apritēs trīsdesmit gadu. Par viņa draudzeni. Par aitu. Par Skolotāju. Par skolotāja Labo Roku. Par viesnīcas īpašnieku. Par Aitu Profesoru. Par kaķi. Par garlaicību. Par draudzību. Par skaistām ausīm. Par vārdiem.

- "(..) man nepatīk vārdi. Es esmu es. Tu esi tu, mēs esam mēs, viņi ir viņi, man liekas, ka ar to arī pietiek."

Par lidojumu. Par filmām.

- "Filmas bija briesmīgas, cik nu vien briesmīgas filmas var būt. Tikko bija pazudis MGM lauva, no ekrāna aizpeldējuši titri, tā gribējās celties kājās un iet prom no tādas filmas. Ir arī tādas filmas."

Par attiecībām un seksu. Va'ne.
- "Bet es taču visu laiku guļu ar tevi kopā, es zinu katru tavas miesas pleķīti. Kāpēc tu no manis kaunies?"
- "Šūnas katru mēnesi nomainās. Pat arī pašlaik. Un viņa pielika man pie acī slaido roku. Tas, ko tu, kā pats domā, par mani zini, ir tikai tavas atmiņas, nekas vairāk."

- "Mēs atgriezāmies viesnīcā un nodevāmies dzimumaktam. Man ļoti patīk vārds dzimumakts. Tas manī rada asociācijas ar iespējamībām, kaut arī ierobežotām."

Ir tādas ainas, filmas, vīzijas, kurās tu redzi cilvēku sēžam tukšā istabā vai stāvam pie loga, kad ārā līst lietus, pilsētā neliela migla, dažās ielu laternās izdegušas spuldzītes, kaut kur tālumā skan ātrās palīdzības mašīnas sirēnas, uz galda stāv atdzisusi kafija un pelnutraukā kūp cigarete, nav ne mūzikas, ne televizora trokšņa, gaisā pamestības, tukšuma, pat vientulības sajūta, bet tā ir tik valdzinoša; kamēr tu pats neesi tas cilvēks pie loga vai galda (dažreiz arī tad, kad esi).
Tāda ir tā grāmata.

V;ert;ejums:7/10