Agata Kristi - detektīvromānu karaliene

Man nav sanācis lasīt nevienu šis rakstnieces grāmatu, bet viņas vārdu ir dzirdējis ikviens, kas kaut ko zina par literatūru, tāpēc nolēmu uzrakstīt par šo rakstnieci.

15. septembrī, 2011. gadā, 121. dzimšanas dienu svinēja Agata Kristi (1890-1976). Pat cilvēkiem, kuri īpaši neinteresējas par literatūru, A. Kristi vārds apzīmē noteiktu parādību. Iespējams, viņi nav lasījuši nevienu viņas grāmatu, tomēr zina, ka A. Kristi vārds ir sinonīms augstas klases detektīvromānam. Tāpat kā Pele ir futbola simbols, bet M. Monro - sievišķības iemiesojums.

Interesanti A. Kristi biogrāfijas fakti

A. Kristi bija vienīgais no ģimenes četriem bērniem, kuru māte mājās mācīja pati. Kautrības dēļ viņa nepievērsās mūziķes karjerai.

Pirmais A. Kristi vīrs bija Arčibalds Kristi, kurš Agatas roku lūdza jau pēc dažu dienu ilgas pazīšanās. Viņa dēļ A. Kristi atsauca savu saderināšanos ar citu vīrieti.

Foto: nndb.com
1926. gada 8. decembrī gadījās mīklains notikums rakstnieces dzīvē - viņa bija pazudusi desmit dienas un tad tika atrasta kādā sanatorijā. A. Kristi paskaidroja, ka zaudējusi atmiņu. Kā iemesli tika minēti smagie pārdzīvojumi, kas notika 1926. gadā - mātes nāve un vīra neuzticība. Bija arī viedoklis, ka tas bija teatrāls mēģinājums pievērst sev uzmanību.

1930. gada vasarā rakstniece Tuvajos Austrumos iepazinās ar 14 gadus jaunāku, daudzsološu arhitektu Maksu Malovanu (1904-1978). Viņi apprecējās un laulībā nodzīvoja 45 gadus. Par M. Malovanu A. Kristi teikusi: «Arheologs ir vislabākais vīrs, kāds sievietei var būt. Jo vecāka viņa kļūst, jo interesantāka viņam liekas.»

Profesionālas zināšanas farmācijā (A. Kristi strādājusi aptiekā un hospitālī) lieliski noderēja, noindējot savu romānu varoņus.

Agatas Kristi romāni ierindojas visvairāk pārdoto literatūras darbu saraksta trešajā vietā tūlīt aiz Bībeles un Viljama Šekspīra darbiem. Tie tulkoti vairāk nekā 100 valodās.

Paradoksāli ir tas, ka rakstniece radījusi pati savu detektīvromāna žanru, stilu, ko mēdz saukt par klasiskā detektīva etalonu. Patiesībā tā sauktais klasiskais detektīvs radās vēl pirms viņas (Artūrs Konans Doils, Edgars Alans Po u. c.), un rakstniece ir pat kritizēta par atkāpšanos no klasiskā detektīva nerakstītajiem noteikumiem. Piemēram, viņai bija domstarpības ar izdevējiem pēc tam, kad bija iznācis romāns «Rodžera Ekroida slepkavība», kurā stāstījums risināts, kā vēlāk izrādās, no slepkavas skatu punkta.

Klasiskā detektīva kanoni jeb nerakstītie noteikumi

Aplūkosim, kādi ir klasiskā detektīvromāna nerakstītie noteikumi, kurus izveidoja rakstnieki vēl pirms A. Kristi un kurus cenšas ievērot klasisko detektīvromānu autori.

Lasītājam jābūt tādām pašām iespējām atklāt noziegumu, kā detektīvam. Noslēpuma atklāšanas atslēgām jābūt skaidri aprakstītām.

Lasītāju nedrīkst tīši maldināt, izņemot gadījumus, ja lasītāju un detektīvu apmānījis romānā attēlotais noziedznieks.

Romānā nav vēlama mīlestības līnija, jo detektīvromāna mērķis ir sodīt noziedznieku, nevis savest kopā cilvēkus.

Noziedznieks ir jāatmasko dedukcijas ceļā, izmantojot loģikas likumus, nevis pateicoties nejaušībai vai nemotivētai vainas atzīšanai.

Detektīvromānā nevar iztikt bez līķa. Kurš gan lasīs 300 lappušu, ja runa būs par mazāk svarīgu noziegumu?

Nozieguma atklāšanas veidam jābūt pilnīgi reālam. Neder patiesības noskaidrošana spiritisma seansa laikā, domu lasīšana, maģiskās bumbas utt. Lasītājs var atpalikt no detektīva loģiskās spriešanas, bet nevar izsekot līdzi noziegumam citās dimensijās.

Parasti netiek izmantotas slepenas ejas vai slēptuves. Ja tomēr tiek izmantotas, tad ne vairāk kā viena eja vai slēptuve. Izņēmums - ja lasītājs tiek brīdināts, ka mājās ir iespējama kāda slēptuve. Piemēram, teikts, ka senos laikos mājā slēpušies mūki.

Neiederas nejaušas kļūdas un neizskaidrojamas sagadīšanās. Piemēram, reālajā dzīvē liecinieks var gan runāt taisnību, gan melot, gan maldīties vai tikt maldināts, gan vienkārši nemotivēti kļūdīties (sajaukt datumus, uzvārdus). Detektīvromānā pēdējā iespēja ir izslēgta, liecinieks vai nu stāsta taisnību, vai melo, vai viņa kļūdai ir loģisks izskaidrojums.

Nav pieļaujams izmantot nepazīstamas indes vai ierīces, kuru tehniskais apraksts aizņem vairākas lappuses, kā arī tādas, kuras vairāk atbilstošas fantastikas žanram.

Noziedznieks nevar izrādīties ne detektīvs, ne kāds cits no oficiāli izmeklēšanā iesaistītajām personām. Izņēmums - ja noziedznieks kādu laiku melīgi uzdodas par detektīvu.

Detektīva mazāk apķērīgais draugs, tāds kā Vatsons klasiskajā detektīvā, nav obligāts, bet ir pieļaujams, lai lasītājs ar viņu mērotos spēkiem. Ar savām prāta spējām viņš var mazliet atpalikt no vidējā lasītāja.

Klasiskajā detektīvromānā parasti neparādās neatšķirami dvīņi, ja vien lasītājs par to iepriekš netiek brīdināts. Tāpat noziedznieks nevar pārvaldīt maskēšanās un pārģērbšanās mākslu, ja vien netiek īpaši uzsvērts, ka viņš to prot, jo grimējas skatuves vajadzībām.

Jābūt tikai vienam detektīvam - galvenajam dedukcijas metodes pielietotājam.

Noziedzniekam jābūt personāžam, kurš lasītājam ir pietiekami labi pazīstams. Vainīgais ir viens no priekšplāna varoņiem, bet tajā pašā laikā nekrīt acīs, ir ārpus aizdomām.

Lai arī cik slepkavību romānā parādītos, vainīgajai personai jābūt vienai. Pieļaujami palīgi vai līdzdalībnieki, taču galvenajai vainīgajai personai jābūt vienai.

Klasiskā detektīvromānā neiederas slepenu, noziedzīgu organizāciju vaina, tas spējot sabojāt pat visskaistāko slepkavību.

Detektīvromānā neiederas gari apraksti, literāras atkāpes par blakus tēmām.

Vainīgs nevar izrādīties profesionāls noziedznieks. Bandītu vai laupītāju noziegumus izmeklē policijas pārvalde, nevis detektīvs.

Noziegums nevar izrādīties pašnāvība vai nelaimes gadījums.

Nozieguma motīvam detektīvromānā jābūt personiskam, tā nevar izrādīties starptautiska mēroga sazvērestība. Šādiem gadījumiem paredzēts cits literatūras žanrs, nevis klasiskais detektīvromāns. Detektīvromānā jāattēlo cilvēku ikdienas pārdzīvojumi un rakstniekam zināmā mērā lasītājam jāļauj ieraudzīt savas apslēptās vēlmes un emocijas.

Agatas Kristi detektīvromānu stila īpatnības

Kopumā Agatai Kristi izdevās saglabāt uzticību augstāk minētajiem klasiskā detektīva kanoniem. Tomēr viņas daiļrades pētnieki izdala atsevišķas stila īpatnības, kas raksturīgas daļai vai visiem viņas detektīvromāniem.

Foto: agathachristie.com
Detektīvromāna fonā risinās arī mīlas stāsts.

Ierobežota telpa, kurā notikusi slepkavība.

Romāna gaitā rodas iespaids, ka neviens no iesaistītajiem nevarētu būt vainīgs noziegumā.

Slepkava izrādās tas, kurš reiz ticis attaisnots.

Slepkavības motīvs un iespēja bijusi visiem vai lielākajai daļai iesaistīto personāžu.

Lai radītu alibi vai slēptu patieso slepkavības laiku, tiek pārgrozīti pulksteņa rādītāji.

Slepkavībā vaino to, kurš patiesībā vainojams mazāk smagā noziegumā, piemēram, bijis zaglis vai šantāžists.

Tiek izmantoti bērnu skaitāmpantiņi.

Ļoti reti tiek izmantoti bērnu tēli, no visiem romāniem tas vērojams tikai divos detektīvromānos.

Lielāka vērība tiek pievērsta nevis pierādījumiem, bet slepkavas psiholoģijai, pret pierādījumiem reizēm ir nevērīga attieksme.

Ir divi stila paņēmieni, kas raksturīgi tikai A. Kristi un kas padarīja viņu slavenu, lai gan bija pretrunā ar klasiskā detektīvromāna kanoniem.

Stāstītājs var izrādīties slepkava.

Slepkavas var izrādīties visas iesaistītās personas.