Mani atkal pamodināja saule, kas spīdēja acīs. Tās, no vakardienas raudāšanas, likās īpaši jūtīgas un pietūkušas. Tāpēc pārsedzu segu pār galvu un palīdu zem segas, lai mazinātu spiedienu uz tām. Man vajadzētu atcerēties pārbīdīt mēbeles.
Bija sestdiena un šodien palika tieši divas nedēļas, kopš iepazinos ar Donato. Tā bija patīkama sajūta. Patīkama sajūta, ja neskaita Vincenta vakardienas uzbrukumu.
Vēl īsti negribēdama celties, saritinājos kamoliņā un centos no jauna aizmigt, bet sāku pārdomāt vakardienas vakaru, kad Vincents mani brīdināja par tā saukto izmantošanu. Kā viņš vispār varēja kaut ko tādu iedomāties? Kāpēc? Visu laiku viņš bija tik jauks un laipns, bet pēkšņi viņš ņem un apgriež savu ādu uz otru pusi un izsaka nejaukas piezīmes.
Jau atkal tā daudz cietušās acis sāka pildīties ar asarām.
Pēc tam, kad biju ieskrējusi vannas istabā un sākusi raudāt, pirmā doma man bija ņemt telefonu un tomēr piezvanīt Donato, bet es to neizdarīju, tieši tā paša iemesla pēc, kādu minēju Vincentam. Es mīlu Donato un Vincetns ir viņa brālis. Es nevēlējos viņus sanaidot, jo zinu, ka Donato to brālim varētu nepiedot.
Iegājusi remdenā dušā es nomazgājos un nomierinājos, bet asaras neizsīka. Pēc tam uzvilku pidžamu un iekritu gultā, kur spilvens mirka sāļajās asarās. Beigu beigās aiz paguruma aizmigu.
Šorīt jūtos kā kāds būtu man pārbraucis ar kravas auto. Acis no spožās saules sūrstēja un jutos miegaina, kaut gan pulkstenis rādīja pus divpadsmit. Izstaipījos un lēni izkāpu no gultas.
Izmazgājusi zobus un saķemmējusi matus, sapinu tos vaļīgā bizē. Uzmetu uz pleciem tikai rīta svārkus un nogāju lejā virtuvē. Tur bija mana māte, kas dzīvīgi runāja ar Vincentu.
Es piegāju pie mātes un apskāvu viņas plecus. „Labrīt, mammu."
„Labrīt! Kā gulēji?" viņa moži ierunājās, bet smaids pazuda, kad viņa pamanīja manas pietūkušās acis.
„Varēja būt labāk." Es piebildu un piegāju pie ledusskapja pilnībā ignorējot Vincentu, es tāpat jutu viņa skatienu vērstu uz mani.
Brīdi skatījos ledusskapja saturu, tad izņēmu jogurtu un aizcirtu tā durvis. Skapītī sameklēju sausās brokastu pārslas, iebēru tās bļodiņā un pārlēju ar jogurtu. No atvilktnes izvilku karoti, kuru iebakstīju starp pārslām. Ielēju glāzē apelsīna sulu un paņēmu visu rokās.
„Uz kurieni tu iesi?" māte noraizējusies mani vēroja.
„Dārzā pie baseina, šeit gaiss ir nomācošs." Es vienkārši atbildēju un izgāju dārzā, kur iesēdos vienā no pītajiem krēsliem zem saulessarga.
Kad biju apēdusi pusi bļodiņas pārslu, laukā iznāca Vincents un apsēdās vienā no krēsliem, kas atradās man pretī. Es viņu ignorēju, paceldama kājas uz man pretējā krēsla un skatīdamās uz baseinu.
„Kolīn..." viņš iesāka un es iemetu karoti atpakaļ bļodā un piecēlos, lai dotos prom.
„Pazuda ēstgriba." Es jau gāju apkārt galdam, kad viņš nostājās man priekšā. „Laid mani."
„Es vēlos atvainoties." Viņš vienkārši teica, salicis rokas sānos. „Es vēlos tev atvainoties par to, ka vakar tev tā uzbruku!" Nokāris galvu, viņš izskatījās nokaunējies. „Vienkārši, vakar tu mātei pateici vienu teikumu no kā es izritināju nepareizus secinājumus. Man ir ļoti žēl, man vajadzēja vispirms par to aprunāties ar tevi mierīgā veidā, bet es iekarsu, jo Donato ir mans brālis un man rūp viss, kas var viņam kaitēt."
„Ko tad es tādu pateicu savai mātei?" es nikni pagrūdu viņu nost no manis.
Vincents dziļi ievilka elpu un pēc tam izelpoja. „Pēc tam, kad tava māte pateica, ka tu guli ar manu brāli tu teici, vai tas ir tik slikti, ka tu sāc aizmirs, ko viņš dara mūsu labā? Un es pārpratu, es domāju, ka tu guli ar viņu tikai tāpēc, ka tas tev ir izdevīgi." Viņš nokaunējies nolieca galvu. „Es nezinu, kas man bija uznācis, jo es taču redzu, ka tā nav, bet..."
„Kā tu varēji kaut ko tādu pieņemt, kad tu zini, ka Ričards mani..." es aprāvos, bet turpināju. „Izvaroja! Un Donato ir vienīgais ar kuru esmu bijusi kopā pēc tā gadījuma. Un viens muļķīgs teikums, kam nav nekādas nozīmes, liek tev uzskatīt, ka es izmantoju tavu brāli un kad tas murgs beigsies, es viņam iespļaušu sejā?"
„Es kļūdījos, labi! Mēs katrs kaut kad kļūdāmies, bet šoreiz es pāršāvu pār strīpu. Lūdzu, piedod man. Es... es nezinu, kā savādāk izpirkt savu vainu." Viņš bezpalīdzīgi iebrauca matos ar pirkstiem un izmisīgi manī ieskatījās. „Piedod, man."
Iezvanījās viņa telefons un viņš paskatījās ekrānā, pacēla to un atbildēja. „Vēlāk, Donato!" Un atvienoja, atkal paskatīdamies uz mani. „Kā būs, Kolīn? Es būšu tavs vergs, ja vēlies, bet piedod man par vakardienas vakaru." Atkal iezvanījās telefons un viņš pat nepaskatīdamies atvienoja.
Es ieskatījos viņam acīs un aizgāju apsēsties atpakaļ krēslā, lai pabeigtu paēst brokastis. Viņš tikmēr skatījās uz mani. Es izkašāju bļodiņu un padevu viņam. „Man gribas vēl."
Viņš atvieglojumā nokāra galvu, paņēma bļodiņu un iesteidzās mājā, pēc brīža viņš iznāca ar jaunu sauso brokastu pārslu porciju vienā rokā un augļiem - otrā. Paņēmu to un apmaisīju pārslas.
„Vai neatzvanīsi Donato?" jautāju, kad biju sakošļājusi pirmo karotes tiesu.
„Nebūs nepieciešams, viņš drīz būs klāt, pikts kā velns, par to, ka atvienoju viņu." Viņš iesmējās un nolobīja banānu.
„Varbūt esi to pelnījis." Klusi noteicu, bet viņš tāpat to dzirdēja.
„Esmu gan." Viņš tik pat klusi atbildēja.
Dzirdējām kā pie durvīm zvana.
„Da-da-da-dam!" es nomurmināju un Vincents nervozi iesmējās.
Pēc kāda laiciņa dārzā iznāca Donato. Tiešām viņš bija nikns - savilcis uzacis gandrīz kopā, lūpas dusmās saspringušas, bet acis... acis meta zaļus zibšņus uz Vincenta muguru.
„Kāda velna pēc tu mani atvieno?" viņš uzsita brālim pa galvu ar plaukstas virsmu. „Vispirms Kolīna neceļ telefonu augšā un tad tu liec man gaidīt, un tad vispār atvieno. Ko tavuprāt, lai es padomāju?"
Es iesēdos dziļāk krēslā un vēroju notiekošo.
Donato vēl joprojām nikni vērās brālī, bet Vincents jau atkal nokāra galvu un paņēma augli no bļodas. „Mums ar Kolīnu bija saruna, ko nevajadzēja pārtraukt." Vincents mierīgi atbildēja iekozdamies iesāktajā banānā.
„Kāda saruna ir tik svarīga, ka jāpadara mani zili melns no uztraukumiem?" Donato paskatījās uz mani un es viņam uzsmaidīju.
Vincents paskatījās uz mani ar lūdzošām acīm. Un es ierunājos. „Vincents man stāstīja par futbolu un tā noteikumiem, mēs mazliet aizrāvāmies, piedod."
Donato mūs abus cieši aplūkoja un nomierinājies paraustīja plecus. Piegāja pie krēsla, kur biju iekārtojusi kājas, viņš saņēma tās rokās un apsēdās, novilka manas čības, kailās pēdas nolikdams sev uz ceļiem. Viņš paņēma no augļu bļodas ābolu un iekodās sulīgajā auglī.
„Un cik tālu tikāt?" viņš jautāja ar īkšķi vilkdams pa manas pēdas velvi - tas kutēja.
„Ē, līdz formas tērpiem." Vincents ātri izmeta.
„Formas tērpiem?" Donato apjuka. „Kāds sakars formas tērpiem ar noteikumiem?"
„Es visu laiku novirzījos no temata, man gribējās zināt, kā spēlētāji savās formās izskatās tik masīvi ar seksīgiem dibentiņiem vienlaikus." Es iesmējos, kad Donato parāva man pēdu. „Ko šodien darīsim?"
Donato paskatījās uz Vincentu. „Visu pagājušo nedēļu jūs ar Gabrielu sekojāt Kolīnai, varbūt šoreiz tu kaut ko iesaki?"
„Nekas nenāk prātā..." viņš iesāka, bet es pārtraucu.
„Tādā gadījumā, jums nebūs nekā pretī, ja pielikšu jūs pie darba?" es nevainīgi smaidīju.
„Pie kāda darba?" Abi reizē jautāja paskatījās viens uz otru un sasmējās.
„Man vajag pārbīdīt gultu, tā saule no rītiem mani nobeigs." Es žēlabaini bildu un atrāvu pēdas no Donato pavisam pirms viņš paspēja kaut ko izdarīt.
„Tu gribi, lai mēs pārbīdām tavu gultu?" viņš paskatījās uz mani ar neticīgām acīm.
„Jā, lūdzu!" es pamirkšķināju skropstas un uzsmaidīju savu visžilbinošāko smaidu.
„Bekijai bija taisnība! Viņa ar savām acīm un smaidu var panākt visu." Vincents mēmi nomurmināja un Donato pieliecās un vēlreiz brālim uzšāva pa skaustu.
„Tā ir mana sieviete, par kuru tu tagad siekalojies." Viņš smējās un piecēlās kājās, pierāva mani kājās līdz ar viņu, tad noskūpstīja. „Starp citu, labrīt."
„Labrīt!" es iesmējos starp skūpstiem.

***

Beigu beigās ieradās Gabriels ar Romānu, kam, protams, līdz bija Bekija.
Bija jauki noskatīties, cik ļoti mana draudzene ir iemīlējusies un laimīga. Viņa vienmēr bija blakus Romānam kā tāds kaķēns, kas pieglaudies milzīgam buldogam ar vislaipnāko sirdi pasaulē. Romāns uz Bekiju skatījās ar apbrīnu kā neticēdams savai laimei un vienmēr dāvāja viņai maigus vai skarbus skūpstus.
Bet man patika, ka mēs abas tomēr palikām labas draudzenes un viena otrai vēl joprojām nozīmējām pietiekami daudz, lai spētu atrauties no saviem mīļotajiem vīriešiem, lai kopā saliktu galvas manas istabas pārkārtošanai.
Tā izvērtās tīri jautra padarīšana, jo pirms tam mēs ar Bekiju kādas četrdesmit minūtes spriedām, kā vispār novietot katru mēbeli, lai izskatītos labi. Skices mētājās mums visapkārt, zīmuļi ap Bekijas ceļiem - pa roku ķērienam, kamēr es sēdēju viņai pretī rokās uzlikusi zodu.
Tikmēr puiši pārgrieza acis un beigās iekrita manā gultā, kur gaidīja spriedumu. Dzirdēju, ka viņi runā par futbolu un par prognozēm, kas šogad izcīnīs Superkausu. Visi četri manā gultā, izskatījās mazliet komiski, jo ja es domāju, ka mana gulta ir liela, tad tagad, kad viņi visi tur ir ietilpuši, gulta izskatās mazāka par mazu.
Iebakstīju Bekijai un kad viņa paskatījās uz mani, pametu ar zodu uz gultas pusi. Viņa paskatījās un mēs abas sākām smieties. Uz mūsu pusi paskatījās četri pāri zaļu acu, kas nepacietībā skatījās uz mums.
Kad mana māte uznesa paplāti ar auksto tēju un ieraudzīja mūs ar Bekiju sēžam zemē ar sakrustotām kājām, bet puišus gultā, viņa tikai pacēla uzacis, nolika paplāti uz galda, novēlēja puišiem veiksmi, jo tā viņiem acīmredzot būs vajadzīga un izgāja no istabas.
„Varbūt vienkārši pieliec biezos aizkarus pie loga?" Gabriels cerīgi ieminējās pēc kādām desmit minūtēm.
„Lai sabojātu skatu?" es noteicu un atkal pievērsos Bekijai. „Varbūt pie tās sienas?"
„Nē, tas izskatīsies pārbāzti." Viņa jau atkal skicēja kaut ko piezīmju bloknotā.
„Nu, tad es nezinu." Es atbalstījos uz rokām sev aiz muguras un nopūtos.
Paskatījos uz puišiem un redzēju kā Donato ar Romānu sačukstas, tad viņi pieceļas no gultas un pienāk mums klāt. Pasniedz mums rokas un mēs tās automātiski padodam pretī. Viņi pierāva mūs kājās un pārmeta pār plecu, iznesa no istabas.
„Ko jūs darāt?" es sāku spirināties, bet Donato man uzšauj pa dibenu un es iekliedzos. „Donato, liec mani lejā!"
„Jūs ar Bekiju paskatieties, kādu filmu, kamēr mēs tur augšā tiksim galā paši. Citādi jūs līdz dienas beigām vēl spriedīsiet pie kuras sienas likt kumodi un pie kuras nē." Viņš noteica, kad nonesa mūs lejā un iemeta atpūtas telpas dīvānā.
„Bet tu nezini, kā es gribu..."
„Tici man, tu pati arī nezini!" Viņš pieliecās un noskūpstīja mani. „Pasēžat tepat un izklaidējat sevi."
Paskatījos uz Bekiju, kura arī bija iemesta blakus dīvānā un viņas acis dusmās mirdzēja. Romāns centās viņai iedot buču, bet viņa aizgrieza galvu un viņam nācās samierināties ar vaigu.
Abi pazuda no telpas un mēs dzirdējām kā viņi uzskrēja augšā pa kāpnēm. Māte ienāca istabā un paskatījās uz mums. „Ko tad jūs šeit darāt?"
„Mūs izmeta." Bekija vienkārši atbildēja, dusmīgi sakrustoja rokas pār krūtīm.
„Pacietības viņiem nemaz nav! Kā viņi varēja mani izmest no manis pašas istabas?" es novilku un paķēru dīvāna mīkstos spilvenus.
„Varbūt tāpēc, ka jūs likāt viņiem uz jums gaidīt." Māte ieminējās un sakārtoja matus.
„Tam jau ir izgudrota pacietība, vai ne?" Bekija noteica.
„Pašlaik man arī trūkst pacietības uz jums." Māte noteica, paņēma somiņu un devās uz durvju pusi. „Es laižos, man ir randiņš."
„Randiņš? Ar ko?" es uzšāvos stāvus.
„Ar vienu solīdu kungu." Viņa atbildēju, jau tverdama pēc roktura.
„Vārdu, uzvārdu, telefona numuru, asins grupu!" nobēru pastiepdama pretī roku.
„Nekļūsti smieklīga." Māte iesmējās un vēl pēdējo reizi ieskatījās spogulī. „Ja viss izvērtīsies labāk nekā domāju, tad drīz uzzināsi, tikmēr izgudrojat pacietību." Viņa iesmējās un prom bija.
„Kaut kas neticams!" es iesaucos un iekritu dīvānā.
„Sen bija laiks." Bekija blakus dīvāna noteica.
„Kā tu to domā?" es jautāju.
„Kopš tava tēva nāves viņa visu laiku bija kopā ar tevi - izskatījās, ka jūs abas viena otrai dodat spēku dzīvot tālāk. Viņa nekad nedomāja par sevi tikai par tevi. Tad tev uzradās Donato, man liekas, ka viņai palika vientuļi, jutās pamesta un atstumta. Tā kā nevaino viņu, ja viņa sāk meklēt ar ko pavadīt brīvo laiku, kad tu esi aizņemta." Viņa paskaidroja.
Bekija izvēlējās filmu un atnesa no virtuves uzkodas. Bet es nepievērsu uzmanību filmai, man prātā visu laiku jaucās mamma. Es vienmēr esmu domājusi par mammu kā pašu par sevi saprotamu, kad nomira tēvs mēs kopā pārdzīvojām visu, kas nāca mums pretī.
Bekijai ir taisnība, kopš satiku Donato es nepavadu ar viņu vairāk laika kā agrāk. Es viņu atstumju no sevis. Man vajadzētu priecāties, ka viņa atkal iziet sabiedrībā, bet nebiju pārliecināta vai esmu gatava, ka viņa sāk satikties ar citiem vīriešiem. Varbūt mums abām vajadzētu kārtīgi izrunāties un beidzot nonāktu līdz kompromisam.
Izlēmu ar viņu par to parunāt jau šovakar.
Laikam biju iemigusi, jo kāds noglāstīja manu vaigu un sauca manu vārdu. Samirkšķināju acis un ieskatījos Donato sejā. Atklāju, ka biju saritinājusies viena dīvāna malā un cieši piespiedusi spilvenu sev klāt. Nožāvājos un pieslējos sēdus.
„Laikam iemigu." Es staipoties izdvesu. „Vai jūs jau pabeidzāt?"
„Jā, Bekija uzgāja augšā novērtēt." Viņš pasniedza man roku un mēs uzgājām augšā.
Kad iegāju istabā, paliku ar muti vaļā. Nezinu, ko biju gaidījusi varbūt, ka istaba izskatīsies pilnīgs pretstats nekā bija, bet nebiju gatava sagaidīt to ko redzēju. Vienīgais ko viņi istabai bija mainījuši bija gulta, kas aizbīdīta uz pretējo sienu, bet kumode nolikta tur, kur agrāk bija gulta.
„Tava saules problēma atrisināta." Viņš apskāva mani no aizmugures. „Kā tev patīk?"
Es pasmaidīju viņam un pārējiem puišiem. „Baigi labi."
„Kolīn, viņi jau tikai samainīja vietām gultu ar kumodi, kas tur labs." Viņa sašutusi iesaucās.
„Kad viņa prasīja izdarīt šo darbiņu, viņa runāja tikai par gultu." Donato aizstāvējās. „Vai ne, saulīt?"
„Aha." Es atraisījos no viņa rokām un piegāju pie Bekijas - apskaut viņu. „Man patīk, pat labi, ka nekas īpaši nav mainījies."
Viņa izbolīja acis un piegāja pie Romāna, kas sēdēja krēslā pie rakstāmgalda un iesēdās viņam klēpī. Kaķis un buldogs.
„Ja tu tik ļoti gribi kaut ko mainīt, mēs tev ļausim izpausties vectēva mājās!" Romāns samīļoja mīļoto un paskrubināja viņai zem zoda. „Mums noderētu kāds sienas gleznojums."
„Tiešām?" viņa iesmējās un pasita prom viņa roku.
„Jā, mēs neesam nekādi dizaineri." Viņš atbildēja.
„Nu, re, lieta atrisināta." Es sasitu plaukstas un ielēcu gultā. Kaut kur istabā iepīkstējās telefons un es salecos.
Kad puiši apskatīja savējos un paraustīja plecus un Bekija atklāja, ka viņa savu telefonu aizmirsusi mājās, sapratu, ka pīkstētājs ir mans telefons.
Gabriels pirmais atrada manu telefonu un pameta to man. Trīs neatbildēti zvani no Donato, bet tie bija notikuši pirms divām stundām. Un viena īsziņa, kuru attaisīju vaļā, lai izlasītu. Tas bija Ričards.
Vēlos parunāt! Ja tas ir iespējams, tad divatā. Šodien mani izraksta no slimnīcas. Lūdzu, atnāc pie manis uz māju! Ričards
Es noriju sakrājušās siekalas un paskatījos uz Donato.
Viņš nekavējoties pienāca man klāt un izrāva telefonu no rokām.
„Vai tas atkal ir tas vajātājs?" jautāja Vincents, panākdams uz priekšu.
„Nē, tas ir Ričards, viņš vēlas satikties ar viņu." Donato paziņoja. „Vienatnē."
„Ha-ha, labs joks." Vincents iesmējās. „Tā it kā mēs to pieļausim."
Es skatījos uz Vincentu un domāju vai viņš tiešām vairs tā nedomā, ka es izmantoju viņa brāli. Viņš ieskatījās man acīs un pasmaidījis piemiedza man ar aci. Viņš tiešām vairs tā nedomā. Un es viņam pasmaidīju pretī.
Donato pamanīja mūsu bezvārda sarunāšanos. „Kas starp jums noticis?"
„Ko?" es apmulsusi jautāju.
„Kopš es šorīt šeit ierados, jūs abi uzvedaties dīvaini, it kā jums būtu kaut kas slēpjams." Viņš nikni paskatījās uz brāli - it kā ieraudzītu savu konkurentu un būtu gatavs no viņa atbrīvoties.
„Tas nav nekas..." Es iesāku, bet Vincents pieslējās kājās un pagājās uz priekšu un atzinās.
„Es vakar uzbruku Kolīnai..."
„Ko tu izdarīji?" Donato šausmīgās dusmās viss vibrēdams, ierunājās.
„Tas nav tā kā tu domā, ļauj paskaidrot." Viņš pacēla rokas kā aizsargādamies, kad Donato pievirzījās viņam klāt. „Ne jau fiziski uzbruku, bet ar vārdiem."
„Tas pats vien ir." Viņš ieaurojās un savilka plaukstas dūrēs.
„Vienkārši es pārpratu vienu lietu, ko Kolīna teica savai mātei un es viņu par to apvainoju." Viņš ātri nobēra un mirkli atkāpās.
„Par ko tu viņu apvainoji?" viņš vēl pietuvojās par soli Vincentam, es mēma aiz šausmām sasalusi sēžu gultā nespēdama pakustēties.
„Es viņu apsūdzēju, ka viņa tevi izmanto."
Donato asi atvēzējās un iesita Vincentam pa seju, tad vēlreiz atvēzējās, bet es jau biju kājās un saķēru viņa roku.
„Donato, izbeidz, tas bija tikai pārpratums, viņš taču ir tavs brālis, dieva dēļ." Es iekliedzos, bet viņa roka trīcēja dusmās manās rokās. „Viņš centās tevi aizsargāt."
„Man vienalga." Viņš nošņācās, bet atlaida Vincentu, kas pastreipuļoja trīs soļus atpakaļ.
„Bet man nav vienalga." Es vēl joprojām turēju viņa roku un paskatījos uz Vincentu, kurš bija pielicis roku pie asiņojošā deguna. „Kāpēc tu viņam izstāstīji?"
„Man šķita, ka esmu pelnījis sodu." Viņš vienkārši atbildēja un izslējās.
Paskatījos uz Donato, kurš vēl joprojām ar dūrē savilktām rokām un zvērojošām acīm skatījās uz brāli - gatavs vēlreiz mesties cīniņā.
„Lūdzu, nomierinies, ja vēlies iesim parunāt kādā klusākā vietiņā." Es uzliku plaukstu uz viņa vaiga un pievērsu viņa skatienu sev. „Lūdzu!"
Viņš iztaisnojās un izgāja no istabas, es dziļi ievilku elpu, paskatījos uz Vincentu, nogrozīju galvu un sekoju Donato.
Viņš bija nogājis lejā un sēdēja virtuvē uz augstā krēsla. „Kāpēc tu man vakar nepiezvanīji un man to neizstāstīji? Tev tas nav jāpacieš. Tev pašai pietiek problēmu, lai vēl uzveltu šo."
„Tāpēc, ka tas bija pārpratums, Donato!" es piegāju viņam klāt un nostājos viņam starp kājām. „Mēs ar Vincentu šorīt visu izrunājām, tāpēc viņš tevi atvienoja. Viņš atvainojās, kā džentlmenim pienākas un tagad viņš ir mans vergs."
„Tas nav smieklīgi, Kolīn! Mans paša brālis..."
„Izbeidz. Viņš mīl tevi, tāpat kā pārējie brāļi, un viņiem rūp tava labklājība. Tu uzpūt no mušas ziloni." Es noglāstīju viņa uzacis, lai pazustu dusmu rievas.
Viņš atmeta galvu un skatījās griestos laikam, lai nomierinātos, tad nolaida to un atbalstīja pret manu pieri. Viņš aplika rokas man ap vidukli un pievilka ciešāk klāt.
„Laikam esmu pārāk nervozs, kad iet runa par tevi." Viņš nočukstēja. „Bet tomēr, viņam nebija tiesību."
Es iesmējos. „Neuztraucies, man patīk! Tu tikko biji tāds donžuāns!" Es apliku rokas viņam ap kaklu. „Bet bez sišanas varēja iztikt."
„Kā jau viņš pateica, viņam bija jāsaņem sods." Viņš atbildēja un noskūpstīja manu pieri. „Ko tu darīsi ar Ričardu?"
„Kā tu domā, vai man ir jāziņo policijai arī par viņa īsziņām?" es jautāju un sāku knibināties gar viņa krekla atloku.
„Nezinu, pazvani viņiem un pajautā, par ļaunu jau nenāks, bet tas nebija tas ko es gribēju zināt." Viņš pacēla galvu un ieskatījās man acīs. „Vai tu iesi viņu satikt?"
„Tu jocīgs, vai?" es pasitu ar pirkstu kauliņiem pa viņa pieri. „Tuk, tuk, tur kāds ir?" es iesmējos, kad viņš atrāvās. „Es nedomāju pat atbildēt uz viņa īsziņu."
„Tad labi, jo es tiešām negribētu, lai tu to dari." Viņš nopūtās un piecēlās no krēsla. „Tagad jūsu kārta mums palīdzēt." Viņš noskatīja mani no galvas līdz kājām. „Laikam vēlēsies pārģērbties uz kaut ko ērtāku un to ko tev nebūs žēl mest laukā."
„Mums būs jākrāso sienas, vai ne?" es savilku mākslīgu smaidu.
„Pašas apsolījāt." Viņš iesmējās un veda mani atpakaļ augšā.
„Tā bija Bekija, kas apsolīja, ja atceries, es tur neesmu pie vainas." Es taisnojos un centos izgudrot kā izvairīties no krāsošanas.
„Nu, nečīksti, tas būs jautri." Viņš uzšāva man pa dibenu, kad es viņam gāju pa priekšu un iekliedzos, kad iegāju istabā.
Tikai daži pagriezās pret mums un novērtēja Donato omu. Gabriels bija aizgājis pie pretējā loga, Vincents vēl joprojām stāvēja turpat, kur bija atkāpies, bet Romāns ar Bekiju bija atlaidušies gultā un mīcījās.
„Hei, tā ir mana gulta!" es iesaucos.
Romāns atrāvās no Bekijas un paskatījās uz mums. Bet Bekija pagrūda viņa plecu un pieslējās uz elkoņa.
„Viņš tikai tevi ķircina, pirms tam mēs vienkārši gulējām." Bekija taisnojās.
Es sāku nevaldāmi smieties un saliecos uz priekšu, jo no tā sāka sāpēt vēdera muskuļi. Kad beidzot aprimu, es pagriezos pret skapi un sameklēju bikini peldkostīmu un šortus gan sev, gan Bekijai. Abas iegājām vannas istabā un pārģērbāmies.
„Kas mums būs jādara?" Bekija ziņkārīgi jautāja.
„Jākrāso sienas, pati taču apsolīji." Es viņai atgādināju. „Sapīsi franču pīni?"
„Labi." Viņa pienāca man aiz muguras un sāka pīt man matus. „Vai vēl nav?"
„Kas nav?" es apjukusi ieskatījos spogulī.
Bekija pieliecās un iečukstēja ausī. Es noliedzoši papurināju galvu un paskatījos uz klēpī saliktām rokām. Iekodu apakšlūpā un paskatījos uz viņu. Bekija joprojām pina manus matus, bet varēja redzēt raizes viņas acīs.
„Viss būs labi." Es viņai uzsmaidīju un centos mierināt gan viņu, gan sevi.
Izgājām no vannas istabas, puiši istabā nebija, tāpēc sameklējām lakatiņus, ko apsiet sev ap galvu.
„Nu, kā īstas laucinieces." Bekija novērtēja sevi spogulī. Viņai bija melns bikini peldkostīms un dzelteni šorti, bet man bija sarkans peldkostīms un melni šorti. Katrai uz galvas bija zaļš lakatiņš, kas sasiets mezglā aiz galvas.
„Pietrūkst tikai spaiņa." Es piebildu un iesmējos.
Paķēru somu no galda un pārliku pāri plecam. Nogājām lejā, kur puiši mētāja kaut kādu priekšmetu, bet Bo centās to noķert.
„Ņemsim viņu līdz?" es jautāju Donato.
„Protams! Mazajam jāizskrienas pēc vakardienas gardumiem." Viņš pasauca Bo un abi izgāja laukā no mājas.
Romāns sagaidīja Bekiju. „Mazulīt, mums vispirms jāiepērkas, nopirksim visas krāsas, kuras gribēsi."
„Jē, varēšu izpausties!" Viņa palēcās un uzleca Romānam uz muguras, kurš to noķēra un izstiepa no mājas.
Gabriels klusēdams aizgāja līdz, bet Vincents iznāca no virtuves turēdams ledus maisiņu pie deguna zem acs.
„Es aizņemšos, pēc tam atgriezīšu." Viņš nomurmināja.
„Vai nav lauzts?" es jautāju piegājusi pie viņa un atvilkusi ledus maisiņu, lai apskatītu. Zem acs bija sasārtusi āda un deguns vairs netecēja. „Izskatās, ka nav, bet uztūkums un zilums būs garantēts!"
„Labāk ejam, citādi donžuāns sāks aizdomāties par daudz, ko mēs šeit darām." Viņš izstūma mani no mājas un aizcirta durvis.
Mēs iekāpām Donato mašīnā, kur jau bija Bo un Gabriels.
„Kur Bekija un Romāns?" jautāju, piesprādzēdamās.
„Aizbrauca nopirkt krāsas." Donato iedarbināja mašīnu.
„Pareizi." Es atspiedos pret atzveltni.

***

Donato bija taisnība attiecībā uz Hodžina mājas iekšpusi. Tā bija haosā. Gandrīz visas mēbeles bija iznestas laukā no telpām, kuras vajadzēja remontēt un novietotas gaiteņos vai iznestas vispār. Vienīgās telpas, kur pagaidām bija atstātas mēbeles bija guļamistabas, kur puiši un vectēvs gulēja, un, protams, mājas svarīgākā vieta - virtuve.
Tā kā ārā bija svelme, visas mājas logi bija atrauti līdz galam vaļā, lai istabās neveidotos svelme un mēs visi nenosmaktu krāsas smakā.
Kamēr puiši darīja smagākus darbus, mēs ar Bekiju krāsojām plašo atpūtas telpu. Tā kā Bekija mājā bija pirms tam un viņa zināja telpas un to izvietojumus, viņa mācēja izvēlēties krāsas katrai telpai. Šai istabai viņa bija izvēlējusies saulaini dzeltenu krāsu un mēs sākām krāsot aplīmētās tapetes, kuras acīmredzot puiši bija aplīmējuši vairākas dienas pirms tam.
Pēkšņi Bekija skaļi iekliedzās un es nometusi krāsas rullīti un pieskrēju viņai klāt.
„Kas notika?" es jautāju.
„Es kaut ko atcerējos." Viņa paskatījās uz mani, tad turpināja krāsot.
„Ko tad?" es neizpratnē jautāju.
„Nav svarīgi." Viņa atbildēja un nolika rullīti malā. „Es tūlīt būšu atpakaļ."
Es noskatījos kā viņa iziet no istabas un es piegāju pie savas sienas, lai turpinātu krāsot. Man personīgi šī krāsa likās par košu, dzeltenā krāsa spieda acīs, bet Bekijai ir ķēriens uz to, tad jau viņa zina ko dara.
Pēc pāris minūtēm Bekija atgriezās un klusēdama turpināja darbu. Kāds ieslēdza mūziku un atskanēja Britnija Spīrsa - Ups I did it again, saraucu degunu. Veca dziesma, bet visu laiku skandina. Laikam pa radio vairs nav ko skandināt.
Istabā ienāca Romāns un sāka novērtēt mūsu darbu. Bekijai viņš nepiekasījās vispār, bet kad pienāca pie manis, sāka aizrādīt visu ko es daru. Es nepacietīgi bungoju ar kāju pa grīdu. Bet kad viņš pateica, ka vienā vietā viņš redz iekrāsotu mušu es nenocietos un ar rullīti nobraucu viņam pa seju.
„Es pirms tam teicu, ka tas nav mans lauciņš, ja kaut kas nepatīk vari krāsot pats." Es nometu rullīti zemē un izgāju no telpas, vēl paspēdama izdzirdēts kā viņš prasa Bekijai, kas man uznācis, ka viņš esot tikai jokojis.
Es izgāju laukā no mājas, kur Donato palīdzēja Vincentam pie lieveņa margām. Nikni pagāju viņiem garām, tā, ka Donato paspēja vien noskatīties.
Piegāju pie ezera un apsēdos zemē, sakrustoju kājas un sāku nomierināties. Kas man uznācis?
„Vai viss kārtībā?" Donato apsēdās man blakus.
„Jā, pilnībā." Es ātri atbildēju, bet viņš sarauca uzacis.
„Neizskatās." Donato secināja.
„Romāns piekasījās manam krāsojumam." Es sāku atkal iekarst. „Bet es jau no sākta gala teicu, ka man tas nepadodas. Tad kad viņš pateica, ka es ziniet esmu iekrāsojusi sienā mušu, es nenocietos un iesmērēju viņam krāsu sejā."
Viņš smiedamies apskāva manus plecus un pievilka sev klāt, es atbalstīju galvu pret viņa plecu. „Viņš noteikti tevi ķircināja, mums nevajag perfektu krāsojumu, mēs paši gan jau nebūtu to labāk izdarījuši. Un kas par to ja arī tā muša tur ir." Viņš mierināja.
„Laikam jau." Es nopūtos sākdama nomierināties, kā jau vienmēr, kad Donato ir man tuvumā.
„Tas nav iemesls, kāpēc tu satrakojies, vai ne?" viņš atkal secināja. „Tu pēdējā laikā esi jūtīga."
Es tikai pamāju.
„Izstāsti man." Viņš lūdza.
Es tikai papurināju galvu.
„Kāpēc nē?" viņš drūmi jautāja.
„Man vispirms vajag pārliecināties." Es tik pat drūmi atbildēju.
„Pārliecināties par ko?" viņš saņēma manu zodu un pagrieza pret sevi. „Mīļā, kas notiek?"
Es tikai atkal papurinu galvu un man acīs parādās asaras.
„Kolīn, tu sāc mani biedēt." Viņš uztraucies sacīja. Kad es vēl joprojām klusēju nolaidusi acis sev uz rokām, viņš piecēlās kājās. „Ja to nepateiksi tu, to droši vien pateiks Bekija."
„Nē!" es iesaucos un arī piecēlos kājās.
„Tad pasaki, jo tu padari mani traku." Viņš saņēma manas rokas un skatījās man acīs. „Vai tas ir kaut kas slikts? Vajātājs? Ričards? Kaut kas cits?"
Es brīdi klusēju un tad iztaisnoju muguru un plecus un ieskatījos viņam acīs.
„Man ir aizkavējušās mēnešreizes."