Šodien pirms 560 gadiem dzimis Leonardo da Vinči
Leonardo da Vinči (itāļu: Leonardo da Vinci; dzimis 1452. gada 15. aprīlī, miris 1519. gada 2. maijā) bija talantīgs Toskānas cilmes zinātnieks ar enciklopēdiskām zināšanām dažādās jomās. Leonardo da Vinči kā personība visspilgtāk ilustrē renesanses laika cilvēku[1]. Viņš bija izcils arhitekts, anatoms, botāniķis, skulptors, inženieris, izgudrotājs, matemātiķis, gleznotājs, mūziķis un rakstnieks. Viņš tiek uzskatīts par vienu no pasaules izcilākajiem gleznotājiem un dižākajiem ģēnijiem, par talantīgāko cilvēku, kāds jebkad ir dzīvojis[2].
Leonardo ir slavens ar savām reālistiskajām gleznām, īpaši būtu jāizceļ Mona Liza, Svētais vakarēdiens, "Jānis Kristītājs" un no zīmējumiem Vitrūvija Cilvēks. Viņam bija daudz savam laikam pāragru ideju izgudrojumu jomā. Viņa piezīmēs atrodamas neskaitāmas skices un zīmējumi, kuros var atpazīt helikoptera, tanka un zemūdenes apveidus, saules enerģijas izmantošanas idejas, kalkulatora funkcionālos risinājumus un daudz ko citu. Taču tikai dažus no saviem izgudrojumiem Leonardo izdevās ieraudzīt savas dzīves laikā praktiskā lietojumā, lielākā daļa no tiem netika īstenoti. No viņa darbu oriģināliem ir saglabājušās tikai dažas gleznas, dienasgrāmatas ar zīmējumiem, diagrammām un piezīmēm. Tomēr da Vinči devums cilvēcei anatomijā, astronomijā, optikā, hidrodinamikā, kā arī kultūras vērtību jomā ir viens no izcilākajiem vēsturē.
Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci, 1452 - 1519), iespējams, vispilnīgāk sevī iemiesoja renesanses laikmeta Vispusīgo cilvēku - viņš bija gan zinātnieks, gan izgudrotājs, gan gleznotājs, tēlnieks, arhitekts un mūziķis vienā personā. Turklāt vēl apveltīts ar šarmantu iznesību un labu humora izjūtu - īsta sabiedrības dvēsele, kas, protams, labvēlīgi ietekmēja arī viņa māksliniecisko karjeru. Tikai, pilnībā sevi ziedodams augstajai mākslai un zinātniskajiem atklājumiem, Leonardo da Vinči tā arī nekad nenodibināja ģimeni un palika vientulis.
Leonardo da Vinči dzimis kādā ciemā netālu no Vinči pilsētiņas, kas, savukārt, atrodas 25 km attālumā no renesanses laikmeta mākslas centra - Florences. Tādējādi jaunā talanta mākslinieciskā veidošanās bija saistīta ar Florenci, kur da Vinči sākumā mācījās Florences tēlnieka un gleznotāja Andreas del Verrokjo darbnīcā, vēlāk iestājās gleznotāju cunftē, bet attīstījis talantu līdz pilnībai, izveidoja pats savu meistardarbnīcu.
No Leonardo mācekļa gadiem saglabājusies glezna ar nosaukumu "Pasludināšana", gleznota ap 1473. gadu, kad jaunais mākslinieks tikko bija pārsniedzis divdesmit gadu vecumu. "Pasludināšanā" atainots sižets no Jaunās Derības, kurā eņģelis Gabriēls jaunavai Marijai dara zināmu, ka viņa dzemdēs Dieva dēlu. Kompozīcijas risinājumā vēl jūtama neatraisītība, statiskums, taču tai pat laikā tās uzbūvē jau pielietota lineārā perspektīve - šķietamā priekšmetu lieluma samazināšanās, palielinoties attālumam no skatītāja. Jau šajā agrīnajā darbā izceļas Leonardo da Vinči īpašā spēja precīzi attēlot smalkas detaļas. Redzams, ka lilija, kas atrodas eņģeļa rokā, tapusi pēc rūpīgām šā simboliskā zieda (lilijas zieds simbolizēja jaunavu Mariju) studijām.
Savas dzīves laikā da Vinči uzgleznojis ne vairāk kā 25 darbus, no kuriem tikai 10 ir saglabājušies līdz mūsdienām. Salīdzinot ar citu dižrenesanses meistaru atstātā radošā mantojuma apjomu, da Vinči desmit gleznas liekas pavisam nieks, tomēr ne ar ko nevar salīdzināt tās mākslinieciskās kvalitātes, kas vērojamas šajos nedaudzajos darbos.
Vēl viens Leonardo da Vinči agrīnais gleznojums ir "Madonna ar ziediņu", kas pazīstams arī ar nosaukumu "Benuā Madonna" (1478). Arī šajā darbā izpaužas da Vinči spēcīgais individuālais rokraksts - Dievmātes tēla atveidojumā mākslinieks atteicies no 15. gs. itāļu meistariem raksturīgās smalku detaļu izstrādāšanas, un visu uzmanību pievērsis tieši emociju - mātes laimes un mīlestības precīzai attēlošanai. Lai pilnīgāk spētu parādīt to trauslumu un spēku vienlaicīgi, kas vieno māti un bērnu, - da Vinči figūras modelējis ar īpašu iejūtību, reizē tās izvietodams gandrīz pa visu gleznas plakni.
1482. gadā Leonardo da Vinči no Florences pārcēlās uz Milānu, lai darbotos Milānas hercoga Lodoviko Sforcas dienestā. Leonardo da Vinči Milānā nodzīvoja no 1482. - 1499. gadam un šis laiks mākslinieka daiļradē ir pats radošākais un auglīgākais, jo tieši Milānas periodā atklājās da Vinči talanta lielā daudzpusība - gan zinātnisku un tehnisku izgudrojumu jomā, gan tēlniecībā, glezniecībā un pat arhitektūrā.
Diemžēl no Milānas perioda ir saglabājušies tikai divi Leonardo da Vinči radītie gleznojumi. Vērienīgā skulpturālā jātnieka statuja, kas bija veltīta hercoga tēvam Frančesko Sforcam tā arī netika atlieta un tās māla modelis gājis bojā. Ir saglabājušies tikai zīmējumi, pēc kuriem var spriest par šās ieceres vērienīgumu un oriģinalitāti.
Mākslinieks pie Frančesko Sforcas jātnieka statujas ar pārtraukumiem strādāja 12 gadu, līdz 1493. gadā izveidoja iecerētajiem izmēriem atbilstošu māla modeli. Statuju bija paredzēts izliet bronzā, taču tās milzīgo izmēru un figūru izvietojuma sarežģītības dēļ tas nebija iespējams. Leonardo skulptūrā bija iecerējis atveidot zirga pirmatnējo spēku un jātnieka prasmi to savaldīt. Sākotnējā variantā zirga svaru vajadzēja noturēt oriģināli iecerētai pie dzīvnieka pakaļkājām mirstoša cīnītāja figūrai, taču to nebija iespējams atliet bronzā, tādēļ otrajā variantā zirgs vienkārši rikšoja. Jātnieka statuja bija iecerēta grandioza - 6,7 m augsta, un, saprotams, ka tās izliešanai vajadzēja ārkārtīgi daudz bronzas. Nepieciešamais bronzas daudzums jau bija savākts, varēja sākties liešanas darbi, taču liktenīgi tieši šajā laikā Milānai draudēja franču karaspēka uzbrukums un no savāktās bronzas izlēja lielgabalus. Māksla tika upurēta kara vajadzībām. Neraugoties uz visiem Leonardo da Vinči pūliņiem vēlāk tomēr panākt statujas izliešanu bronzā, viņa vēlme tā arī nekad netika piepildīta. Bet grandiozi iecerētā jātnieka statujas kompozīcija kļuva par paraugu daudziem vēlāko laiku jātnieku pieminekļu autoriem.
Milānas periodā Leonardo da Vinči uzgleznoja divus darbus, kas ir saglabājušies un ar savu māksliniecisko pilnību pārsteidz vēl šodien.
Viens no tiem ir glezna "Madonna grotā" (1485), kuru da Vinči gleznoja savu radošo spēku pašā pilnbriedā. Glezna "Madonna grotā" gleznota kā monumentāla altārglezna un tajā atainots sižets alā - grotā no leģendām par Kristu. Figūras ir tik lieliski modelētas, ka rada pilnīgu apjomīguma iespaidu. To izskats pauž mieru, lēnprātību, pašcieņu. Priekšplānā redzamie augi, kā jau raksturīgi da Vinči ģenialitātei, gleznoti ar lielu precizitāti un izsmalcinātību, taču tālākajā plānā klintis izgaist dūmakā. Te Leonardo pielietojis savu izgudroto gleznošanas manieri un šādu objektu aizplīvurošanu sauc par sfumato, kas itāliešu valodā nozīmē "gaistošs kā dūmi". Tas bija da Vinči iemīļots paņēmiens, ko mākslinieks bija atklājis, gleznojot "Džinevras de Benči portretu". Tādējādi gleznā vērojams kontrasts starp krāsu intensitāti priekšplānā un blāvumu mākslas darba dziļākajos plānos.
Divu gadu (!) laikā (1495. - 1497. g.) tapa Leonardo da Vinči lielākais un sarežģītākais darbs - freska "Svētais vakarēdiens" uz Milānas Sv. Marijas Pateicības ("Santa Maria delle Grazie") klostera ēdamzāles sienas. Nereti mākslinieks stundām ilgi varēja sēdēt un apcerīgi vērot iesākto darbu, prātojot, kā to padarīt vēl grandiozāku, vēl kvalitatīvāku, vēl iespaidīgāku. Diemžēl, Leonardo da Vinči, vēloties padarīt gleznojumu krāsās spilgtu un sulīgu, nolēma nestrādāt freskas tehnikā (freska - glezniecības tehnika, kurā ūdenī izšķīdinātas krāsas klāj uz mitra kaļķu apmetuma; par fresku sauc arī pašu gleznojumu), bet lietot temperas krāsas (krāsu pigmenti tiek šķīdināti olas dzeltenumā), klājot tās uz sausa apmetuma. Taču jau pēc 20 gadiem gleznojums bija stipri saplaisājis, bet vēl pēc 50 gadiem darbs jau bija tuvu iznīcībai. Tikai 1954. gadā gleznojumu pilnībā restaurēja, izmantojot senās gravīras un paša mākslinieka zīmējumus.
Gleznojuma sižets ir tradicionāls un tas bija viens no ievērojamākajiem itāļu glezniecības paraugiem jau Leonardo dzīves laikā. Tajā attēlots Jaunajā Derībā aprakstītais brīdis, kad Kristus ar mācekļiem pēdējo reizi sapulcējušies kopā baudīt Lieldienu maltīti un Kristus tikko pateicis liktenīgos vārdus: "Viens no jums mani nodos." Gleznas kompozīcija risināta frontāli (pretskatā) un visu darba plakni pa horizontāli šķērso galds, aiz kura sagrupēti visi mielasta dalībnieki. Leonardo gleznojumā perspektīvas (šķietamā priekšmetu lieluma samazināšanās, palielinoties attālumam no skatītāja) stariem licis savienoties punktā, kur atrodas Kristus labā acs, tādējādi padarot viņu par kompozīcijas centru. Kristus galvu aptver logs, aiz kura paveras plaša ainava un tai pat laikā Dieva Dēls ir nošķirts no abās pusēs esošām figūru grupām. Darba kompozīcija veidota tā, ka gleznojums optiski pagarināja un paplašināja ēdamzāles telpu.
Gleznas sižets izvēlēts ļoti piemērots ēdamzāles telpai, jo mūki ēdot varēja apcerīgi vērot Kristus un apustuļu pēdējo kopīgo maltīti. It sevišķi gleznojums ir vēl iespaidīgāks tādēļ, ka Leonardo da Vinči atsacījies no tradicionālā aprakstošā tēmas traktējuma un izvērsis to par dziļi psiholoģisku drāmu, atklājot, cik atšķirīgi pēc sava temperamenta un rakstura ir šie maltītes dalībnieki un kā viņi katrs reaģē uz Kristus nupat izteiktajiem vārdiem. Līdz pilnībai dzīvē izpētīti un gleznojumā attēloti iespējamie personāžu žesti, mīmika, noskaņojums, tā radot vienu no renesanses laikmeta šedevriem.
Atrodoties Milānas galma gleznotāja amatā, saprotams, ka Leonardo bija jāglezno arī Ludoviko Sforcas galminieku portreti. Portretējamās personas galvenokārt bija bagāto un slaveno augstmaņu sievas, kas gleznās ir mazliet idealizētas (galvenās rakstura īpašības gan ir uztvertas) un izskatās jaunas, skaistas, iekšēja miera pilnas. Lai arī tie bija portretgleznojumi un portretējamās personas nedaudz idealizētas, tomēr da Vinči īpašais mākslinieka rokraksts izpaužas arī šajos darbos. Leonardo gleznojumiem vienmēr raksturīgs formu apjomīgums, kas panākts, pateicoties ilgstošām gaismēnu gradāciju studijām (sfumato) un prasmīgam krāsu lietojumam. Apjomīguma ilūziju portretos mākslinieks vēl palielināja, veidojot tumšus gleznojuma fonus, kas vēl vairāk izcēla uz modeļa seju un citām ķermeņa daļām krītošo gaismu.
Septiņpadsmit Milānā nodzīvoto gadu laikā Leonardo radīja neaptverami apjomīgu zīmējumu kolekciju, kuros faktiski bija attēlots viss, kas daudzpusīgo mākslinieku interesēja, - cilvēks, arhitektūra, augu valsts, anatomija, mehānika, matemātika. Daudzi no tiem tapuši steigā - kā zīmējuma uzmetumi, taču vairākums - detaļās izstrādāti darbi ar piezīmēm. Piemēram, Leonardo visu dzīves laiku ir īpaši interesējies un tiecies pēc augu valsts precīzas kopēšanas. Visu mūžu mākslinieks ir zīmējis augus un studējis to proporcijas, līdz beidzot secinājis, ka dabā pastāvošās atšķirīgās formas nav radušās nejauši, kā tas varētu likties. Katrs augs, vai tas vēl ir kā maza sēkliņa, vai jau stādiņš, vai sasniedzis savu pilnbriedu, taču nemaina savu būtību.
1499. gadā Leonardo da Vinči atkal atgriezās Florencē, kur ar nelieliem pārtraukumiem nodzīvoja līdz 1506. gadam. Šajā laikā viņš strādāja pie lielas, monumentālas vēsturiskā žanra kompozīcijas - "Kauja pie Angjāri" (1503-1506), kuras radīšanā tāpat nespēja atturēties no eksperimentiem.
Florences galva Pjero Soderīni 1503. gadā uzaicināja divus izcilos Itālijas māksliniekus - Leonardo da Vinči un Mikelandželo Buonaroti - izgreznot ar freskām par florenciešu militāro uzvaru tēmām Florences Valdības nama (Palazzo Vecchio) sēžu telpu - Piecsimtu padomes zāli. Starp abiem māksliniekiem izveidojās savdabīga sacensība.
Leonardo Piecsimtu padomes zālē gatavojās gleznot ainu no kaujas pie Angjāri, kurā 1440. gadā florencieši bija guvuši uzvaru pār Milānas hercoga armiju. Mākslinieks attēloja kaujas mutulī ierautus jātniekus cīnāmies uz dzīvību un nāvi. Šā darba kompozicionālais zīmējums uz kartona bija publiski izstādīts kopā ar Mikelandželo darinātu tai pašai telpai paredzētu citas kaujas attēlojumu ("Kauja pie Kašinas").
Diemžēl līdz mūsdienām šis varenais Leonardo darinātais sienas gleznojums nav nonācis. Saglabājusies tikai 17. gadsimta flāmu mākslinieka Pītera Paula Rubensa darināta kopija no darba zīmējuma (kartona) centrālās daļas "Cīņa par karogu". Bet Piecsimtu padomes zālē gleznojums nav saglabājies tādēļ, ka Leonardo bija nolēmis gleznojumu darināt ar vaska krāsām un, gribēdams pēc darba pabeigšanas ātrāk nožāvēt sienu, pavēlēja telpā lielos metāla traukos dedzināt uguni. No tās siena pārāk sasila, vasks sāka kust, un gleznojums notecēja.
Arī Mikelandželo nenoveda sacensību līdz galam - viņa darbu Florencē pārtrauca pāvests Jūlijs II, izsaukdams mākslinieku uz Romu. Tā Florences vadības pasūtījums palika neizpildīts. Bet mākslas vēsturē uz laiku laikiem palikusi vēsts par šo divu Renesanses dižgaru radošo sacensību.
Florencē tapis arī slavenākais Leonardo da Vinči radītais sievietes portrets "Mona Liza" jeb "Džokonda" (1503-1506), ko dižajam māksliniekam bija pasūtījis kāds bagāts Florences tirgotājs Frančesko del Džokondo - portretā attēlotā sieviete bija viņa sieva.
Portrets "Mona Liza" tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. Tajā vērojams gan dziļš individuāls raksturojums, gan liels tēla vispārinājums. Jaunā sieviete gleznā atainota uz tālā dūmakā slīgstošas ainavas fona; viņa sēž, mierīgi pārlikusi roku pār roku un ar mazliet jaušamu smaidu dziļdomīgi noraugās mūsos. Tieši šī "Monas Lizas" sejas izteiksme ir izraisījusi vislielākās emociju vētras un karstākās strīdu debates! Vai viņa attēlota ar tikai augstākās sabiedrības dāmai raksturīgo tikko jaušamo mazliet labvēlīgo smaidu? Vai viņa varbūt smīn?! Ir izskanējusi pat versija, ka sievietei vienkārši mutē nav bijis zobu, tādēļ viņas smaids liekas tik samākslots! Kas to lai zina? Un, šķiet, neviens to arī vairs nepateiks, kā bijis patiesībā un kā šo pasūtījumu uztvēris dižais Leonardo. Zināms, ka "Mona Liza" bijis viens no iemīļotākajiem da Vinči darbiem, un tas atradās pie mākslinieka līdz pat mūža beigām.
Mūža pēdējos gadus Leonardo da Vinči pavadīja dažādos klejojumos, nespēdams nekur iedzīvoties, līdz 1516. gadā Leonardo pieņēma Francijas karaļa Fransuā I piedāvājumu pārcelties uz dzīvi netālu no Klū pils, kas atrodas Ambuāzā Luāras upes krastos. Šajā laikā viņš gandrīz neko pats nav gleznojis, tikai nodevies savu zīmējumu un dabas studiju, kā arī rakstīto atziņu sistematizēšanai, gribēdams uzrakstīt grāmatu par glezniecības jautājumiem. Tomēr nodomu neizdevās īstenot, jo Ambuāzā 1519. gadā 67 gadu vecumā dižais vīrs atstāja šo pasauli.
Francijā Leonardo da Vinči projektēja karalim Fransuā I pili ar dārzu, veidoja māksliniecisko ietērpu vairākiem galma svētku pasākumiem; viņš uzzīmēja arī vairākus plūdu skatus, pētot un atklājot dabas milzīgo varenību. Vienīgā glezna, ko da Vinči šajā periodā pabeidza, bija "Jānis Kristītājs", bet arī tā bija iesākta Milānā. Protams, mākslinieks par šo radošo izpausmju it kā apsīkumu tika kritizēts, jo daudzi uzskatīja, ka viņš savu gleznotāja talantu vienkārši iznieko, viņuprāt, nevajadzīgām nodarbēm. Bet da Vinči tā arī līdz galam neapkopotās atziņas par anatomiju, perspektīvu, krāsu īpatnībām un citiem jautājumiem pirmais apkopojis viņa skolnieks Frančesko Melci ar nosaukumu "Grāmata par glezniecību".
