“Pirms pusnakts” – noslēdzošā daļa režisora Ričarda Linkleitera romantiskajai triloģijai par attiecībām starp vīrieti un sievieti. Pirmās divas daļas – „Pirms saullēkta” (1995) un „Pirms saulrieta” (2004) - nu ir kļuvušas par neatkarīgā kino klasiku.
Mēs atkal satiekam galvenos varoņus - Džesiju (Ītens Houkss) un Selīnu (Džūlija Delpi) - divdesmit gadus pēc liktenīgā brīža, kad viņi satikās Vīnes ekspresī. Pa šo laiku Džesijs paspējis apprecēties, izšķirties, beidzot saiet kopā ar Selīnu un piedzīvot kopīgu dvīņu meitiņu piedzimšanu. Dodoties atvaļinājumā uz gleznaino Grieķiju, Džesijs un Selīna atkal atrod tēmas vārdu apmaiņai ar dzēlīgām piezīmēm: gan par neparastām attiecībām ar saviem bērniem, gan par jauna darba meklējumiem. Un par pašu galveno – vai īsta mīlestība ir spējīga izturēt laika pārbaudījumu?
Viselegantākais šajā filmā ir sarunu balanss. Kaut ir saprotamas abas sarunu biedru nostājas un vienlīdz labi var iejusties abu lomās, filma nenostājas kāda pusē, tā padziļināti rokas abu problēmās un met akmeņus abu dārziņos, veidojot reālistisku un patiesu ilggadējas mīlestības attainojumu.
Šajā filmā man patika tas, ka sižets nav paredzams, kā tas mēdz būt Holivudas filmās.
Lieliska filma, gandrīz kā pāru terapija, liek padomāt par lietām un attiecībām - bet tikai tad, ja filmā iedziļinies un proti ikdienas skrējienā apstāties! Šo filmu nevar skatīties pavirši. tajā ir pamatīgi jāiedziļinās, ir jāieklausās interesantajos dialogos.
