Kendaisas Bušnelas grāmata “Četras blondīnes” manās rokās nonāca pateicoties tam, ka māsīcai apgalvoju, ka sieviešu grāmatu autores ir garlaicīgas. Viņa, protams, strīdējās pretī un beigās nonācām pie secinājuma, ka varēšu par sievietēm domātām grāmatām spriest tikai tad, kad kādu no tām būšu izlasījis. Vismaz šo grāmatu izvēlējos pats – lielākoties gan tāpēc, ka Bušnela ir autore grāmatai “Sekss un lielpilsēta” (pēc kuras uzņemtas tāda paša nosaukuma filmas un televīzijas seriāls).
Godīgi teikšu, ka mani pārsteidza visi četri stāsti biju gaidījis, ka būs līdzīgi kā “Sekss un lielpilsēta” – draudzenes satiekas kādā kafejnīcā, dzer kokteiļus un apspriež savu seksuālo dzīvi vai tās neesamību. Tomēr šajā grāmatā katrs no stāstiem dzīvo pats savu dzīvi – katra no blondīnēm ir unikāla, mazliet smieklīga vai galēji drūma un saskābusi, ar labākiem vai sliktakiem panākumiem karjerā.
Starp šiem četriem stāstiem grūti izvēlēties labāko, jo katrs ir noslīpēts līdz pilnībai un katrai blondīnei ir kāda rozīnīte. Un katrs no stāstiem ir ar savu unikālo auru, ne mirkli nešķiet, ka tie savā starpā līdzinātos viens otram.
Stāsts par pirmo blondīni – “Vieglu roku” – skaista modele, kura nemaz vairs nav nekāda modele, jo savā amatā nestrādā tā kā to dara viņas kolēģes. Stāsta varone Dženija ir vienkārša “sabiedrības dāma”, “zeltrace”, “miljonāru medniece”. Vieglas dzīves tīkotāja. Tomēr lasītājam viņas kļūs žēl, jo sievietes izmisīgā cīņa par skaistu, greznu dzīvi patiesībā parāda, cik nauda cilvēku padara nožēlojamu un pērkamu.
Ir vēl arī stāsts par diviem darbaholiķiem, kuri ir snobiski un savas kaislības tur slepenībā. Kā arī ir stāsts par augstākās sabiedrības dāmu, kurai uzliktie ierobežojumi smacē viņu un šī sieviete alkst pēc brīvības. Pēdējais no četriem stāstiem ir par tipisku mūsdienu sievieti – domāju, ka 90% sabiedrības sieviešu līdzinās tieši “Vientuļās sievietes” stāsta varonei – sievietei, kura saprot, ka pēdejais laiks meklēt savu ideālo. Protams, arī viņa ir izsapņojusi kādam viņam jābūt, bet nu ir pienācis tas vecums, kad viņa gatava arī pievērt acis uz dažām nepilnībām.
Beigās gan nonācu pie secinājuma, ka no “sieviešu grāmatām” vīriešiem acis neizdegs. Lieliska iespēja pasmieties par dažbrīd neloģisko sieviešu loģku, bet reizē arī saprast to, ka daiļajās būtnēs vienmēr notiek kādas iekšējas cīņas, kompromisu meklēšana. Var arī apjaust to, ka ārēji šķietami stipras sievietes sevī slēpj tādu pašu trauslu dvēseli kā visas pārējās.
Sievietēm šo grāmatu ieteiktu tad, ja viņas vēlās no malas palūkoties pašas uz sevi. Četras tipiskas sievietes – vieglprātīgā, karjeriste, neapmierinātā un sapņotāja. Asprātīgi uzrakstīta grāmata.
Lielākais grāmatas pluss – varu droši apgalvot, ka arī tavā paziņu lokā ir kāda “blondīne” (viņa var būt arī tumšmate), kuras personību būtu viegli identificēt ar kādu no stāstu varonēm. Patiesība jau ir tāda, ka šādas “blondīnes” mums dzīvo visapkārt – neviena no viņām nav tik izskaistināta, lai reālajā dzīvē viņas eksistence nebūtu iespējama. Ar šo darbu Bušnela sniedz mums atziņu, kura jau ir kļuvusi par klasiku: “Arī bagātie raud!”
Par “sieviešu romāniem” savas domas mazliet esmu mainījis, bet piebildīšu, ka ne kurš katrs spēj rakstīt tik pikanti, ironiski un patiesi kā Bušnela.
VĒRTĒJUMS: 9/10
https://dgpyfrom.wordpress.com/category/gramatas/
